Ja nebūtu šodien kaut kur jāzvana, es pat teiktu, ka totāli piemirsies un sadzijis pasākums.
Pieļāvu domu, ka doks apčakarējis un izņēmis laukā, kas ņemams un, ja ņemams.
Hm.

Galvenais, ka jūtos labi, vai tad ne.
a to, tagad zvans kaut kāds un atkal jāsvīst.

Pat neiesvīdu.
Bet.
Vēl padraudzēsimies.

Es šobrīd mēģinu saprast, kas manī izraisa Bubuļu rašanos. Šī tomēr jau būs otrā invāzija.
Stresi un mellas emocijas, žmiegšana ciet un pūdēšana iekšā, tas viss ir skaidrs.

Bet no kā tad jāatkratās. Viss jau laikam paļubomu reducējas līdz attiecību saraušanai. Ar kaut ko. Ar kādu. Kādiem. Jo no sevis jau atkratīties nevar. Nepārtraucot dalību dzīvē.

Nu, un kā, lai nebaidās dzīvot. Nekur tak vairs iesaistīties negribas. Un līdz jēzus vecumam kudi-kudi!
Vai otrs variants, pašauj vaļā uz pilnu klapi un sašķīsti kā Pārnova.

Izrādīsies, ka vienkārši par maz guļu vai tas, ka Pluto has a heart-shaped sea on its surface filled with acid.