Jēriņnakts attaisno savu nosaukumu. Vakardienas restorāns un neveiksmīgi pasniegtais jērs, vēl šorīt vainagojas smaguma sajūtā. Labi, iespējams tā gan ir siera plate ar džemiem.
Anyway, jēram ir viena forša riba, ko pasniegt uz šķīvja, nevis apjomam uzlikt gabalus, kas pilni kauliem un gaļai nav iespējams tikt klāt, ja nesāc tēlot aborigēnu.
Es biju nocīnījies sarkans, slapju muguru, dusmīgs, ka netieku pie sava gaļaa kumosa. Brilles lēnām slīd nost no deguna pa sviedru tērcītēm un kompjanos nespēj paēst, jo ir izplūdis smieklos, cik komisks un badains es kārpos pa to šķīvi visus kartupeļus jai nostūmis uz galda.
Manā zivju zupā es atradu trīs lielas asakas un saldajā šokolādes tartei cepums bija jāpārdala ar kaltu, nerunājot par to , ka šokolāde no tā atdalījās kā pievienota aizvakar.
Nepārprotiet, šeit viss ir/bija garšīgs, bet ne zem vārda restorāns, kas attiecas uz ēdiena pasniegšanu.
Tā kā šis bija resort uzsauktais free meal, tad bez ekscesiem, bet, ja man par tām asakām, par nepārdalāmo jēru un pagājušā gada atsaldēto tarti būtu jāmaksā.. Uhj. Pēc trešās karafes baltvīna (kas nu dien bij labs) varētu arī pateikt, ka esmu Gordona Remzija raidījuma fans.

Pilnīgi iespējams ir virkne lietu, ko es nedrīkstētu ēst, dzert noteikti, bet... Jā jūtu, jā atgādina par sevi. Bet.
Bet vispār ir diezgan grūti pēc tam atrast prieku mazās norisēs. Un es pat nezinu vai lielās.
Varbūt šodien izdosies, kā tas ir bijis, no dabas skaistuma aizkustinājumā apraudāties. Un atkal gribas teikt - bet. Vai aizkustinājums , vai dziļa dvēseles skumja. Un vai tas gadījumā nav viens un tas pats?