Pilnīgi iespējams ir virkne lietu, ko es nedrīkstētu ēst, dzert noteikti, bet... Jā jūtu, jā atgādina par sevi. Bet.
Bet vispār ir diezgan grūti pēc tam atrast prieku mazās norisēs. Un es pat nezinu vai lielās.
Varbūt šodien izdosies, kā tas ir bijis, no dabas skaistuma aizkustinājumā apraudāties. Un atkal gribas teikt - bet. Vai aizkustinājums , vai dziļa dvēseles skumja. Un vai tas gadījumā nav viens un tas pats?