Atgriešanās no Laimīgās Zemes Līgatnes. Labi sabarojies, uzlādējies, palutināts ķermenis, i dvēsele. Klusums no urbanizācijas, ir tikai dabas un pavasara trokšņainais pieskāriens.
7 no rīta doties nūjot ir baigais kaifs. Galvenais ir piespiest sevi. Vēlāk esi sev pateicīgs.
Sanāca parullēt cigaretes, varbūt pat neprasījās, bet sava veida meditācija starp priedēm.
Priecēja arī fakts, ka šajā vieta zona negrib īsti būt un nekādi viļņi ķerties negrib.. tiek dots pavisam nedaudz, tikai nedaudz, lai izdodas sev mīļos sasniegt, kurus līdzi paņemt neizdevās.
Ir tikai Lavandu jūras, priežu smarža aiz loga un dziļa miera sajūta.
ehh,
Nu mīliet sevi! Jo kamēr ne jūs paši, neviens cits arī ne!

Paspēts šodien pat olas sakrāsot. Rīt nozinošu, kas tās šogad sadējis. Ja likās, ka truši/zaķi taču nedēj olas, tad ...
Laikam būtu jādodas gulēt, mazāk stundas šonakt atvēlētas.
Iesoļojam vasaras laikā .