''Tauriņiem nedod vārdus. Šie bezvārda draugi nodzīvo tikai mirkli. Kad pienāk laiks tauriņš klusēdams kaut kur paslēpjas. Domāju, ka noteikti nomirst, bet kad meklēju to mirstīgas atliekas nekad neatrodu. It kā gaiss viņus iesūktu viņi pazūd, nekādas pēdas neatstādami. Izsmalcinādības ziņā neviena cita radība nevar tauriņus pārspēt. Tie kaut kur piedzimst, klusi nodzīvo, prasot tik maz, un beigās kaut kur pagaist - tāpat kādā nezināmā vietā. Laikam jau kādā citā, ne šajā pasaulē. ''

''Neskaitāmi tauriņi, te parādījās , te pazuda skatienam kā mirklīgas pieturzīmes, kas pārtrauc apziņas plūsmu bez sākuma un gala. Ienākot šajā oranžērijā zūd laika izjūta.''

/''1Q84'' Murakami 1. daļa/

Pārmaiņas pēc šorīt kafija, kas vainagojās ar tualetes apmeklējumu. Jānoloba apelsīns, lai samitrinātu savu tinamo tabalu un jāizsmēķē pēdējā paciņcigarete.

šonakt bija plāns veikt lasīšanas maratonu, bet pēc seriālu skatīšanās miegs uzvarējā.
Grāmatu izstāde šodien izpaliek. A rīt jau viss izķerts, bet what the hell..


domāju, kamēr nav par vēlu. So says books title.

Apelsīna miziņa līdzēja. Jāiet uz balkona ''nogaršot'' dūms.

Stavot uz balkona veroties zvaigznēs, pa kreisi no manis Lielie Greizie Rati, pa labi - Mazie. Paceļu acis and right above me like from nowhere aiztraucas bez skaņas kaut kas .. Tas nebija kritiens atmosfērā. At least I want to believe. Maldera sindroms kā ne kā.

Ir vērts reizēm pacelt acis.