''Par to, ko Samī nosauca par ievainoto laiku, par starppasauli, kopš tās dienas es domāju bieži. Slieknis, kuram starp šķīršanos un jaunu sākumu ir jātiek pāri. Es sev jautāju, vai mans slieksnis tikai tagad sākas.. vai varbūt tas ilgst jau divdesmit gadus.''

''Vai zināji, ka starp beigām un jaunu sākumu ir starppasaule? Tas ir ievainotais laiks. Tas ir muklājs, un tajā sakrājas sapņi un raizes, un aizmirsti nodomi. Tavi soļi šajā laikā kļūst smagāki. Nenovērtē par zemu šo pāreju. Atvēli sev savu laiku. Dažreiz tādi sliekšņi ir platāki, nekā iespējams noiet ar vienu soli.''

piedodiet mani, manus nepareizos lēmumus dzīvē, kuru dēļ jums ir nācies ciest. un varbūt pat vienkārši tādēļ, ka nācies mani pazīt.

lai noveļas šis smagais akmens no sirdīm, kuras nav spējušas sajust siltumu, mīlestību, gādību, cerību pat man esot klāt.
Man skumji, man nelikās, ka tā, bet .. joprojām atbalsoja vārdi ''paskaties ar savu neticīgo skatienu, esmu pilnīgi svešs cilvēks tev, bet zinu pateikt tādas lietas''.

nomirt vienam savā egoismā.
man šķita, ka esmu labāks cilvēks. šķietamība.. tu tikai esi.

un pēkšni atkal gribējās visu noslēpt, paslēpt it kā nebūtu bijis, bet varbūt tieši otrādi, tā darīt nevajag. Stāsts, kas rakstās. Grāmata, ko izdzīvojam.
un jā, gandrīz vai nodaļa uzrakstījās.


Ir blakus un tu ieelpo.. un ieplūst atpakaļ tavā asinsritē. mājās.