Viss besij. Asinis šķīst, te ir auksti, vēl kkas sāp un ir diskomforts, absolūti neērti, nosēdet nevar tas uzdzen dusmas un gribas traukus plēst un visu mest pa gaisu, kas pie rokas.

Un tpc bļeģ ir jāklausās depresīva mūzika.

Brauciens sākas rudenīgā rītā. Līst, apkārt migla, mitrs viss. Tā arī nesaprotu kur braucam, ceļojums vai pa darīšanām. Taksis piebrauc pie dārza būdiņas, čota dzīvojam tajā vai ..kāpēc? .. Braucam, braucam .. galā nonākam jūras krastā, ir jau vēls, tumša nakts. Ugunskurs kurās, zem klajas debess ieritinos savā guļammaisā un veros debesīs, kur nav neviena zvaigzne. Tikai dzirkstele no ugunskura uzlido gaisā un .. neizdziest, bet uzliesmo spoži. Kā zvaigzne. Blakus klusi šalc jūra, tālumā sēž ceļa biedrs un verās tajā. Kas par cilvēkiem ar mani, nezinu, neatceros vai nevienu tā arī nepazinu.

''..Vienmēr taču ir licies, ka blakus guļošās tikai traucējušas labi izgulēties, naktī bijis pārāk karsti un pārak maz vietas uz šaurās gultas malas. Šorīt ir citādi. Tu priecājies par siltumu, smaržu līdzās un pat skaņām aiz loga, kur sētnieks rīta agrumā veic savu darbu, domās tu viņam pasaki labrīt un paldies. Tu rosies pa virtuvi un nevari sagaidīt, kad Viņa pamodīsies, lai varētu piedāvāt kafiju arī viņai. Tik drošais par sevi pārliecinātais tu pēkšni neveikli meklē vārdus sarunas uzsākšanai un baidies, ka, paverot muti, sāksi stostīties. Vēl dīvaināk, tev patīk tas nedrošais tevī, kas nupat dzimis it kā no nekurienes.

 

Vēl pēc trim dienām tu pamosties blakus tam pašam siltumam un smaržai. Tu jau esi cits. Un viss pārējais ir zaudējis nozīmi. Šoreiz padzērusi kafiju viņa nesteidzas prom, bet vēlas pastaigāties. Un tu, kurš nekad neesi varējis ciest pastaigas, piekrīti ar prieku. Bezrūpība un bezmērķīgums ir vienīgais ceļamērķis. Jūs atrodat vietu, kur alu sniedz pudelēs. Viņa ir smalka, taču ne izlepusi un lēto alu dzer tik majestātiski, ka tu saproti kaut ko tādu, kam vēl neesi atradis īstos vārdus, tāpēc klusējot uzliec roku uz viņējās un jūti neticamu mieru. Un pārējais tādēl vairs neliekas mulsinošs.

 

 

... ''

''Tu joprojām priecājies, no rītiem sajūtot to vienīgo īsto siltumu, to vienīgo smaržu, kura tev joprojām liek reibt.
Tu gribi ar viņu runāt miegā un nomodā.
Pēksņi tu spēj izjust prieku, darot to, kas tevi varbūt neinteresē, ja zini, ka tas sagādā prieku viņai. Tu principa pēc lauzies, sakot, ka nevēlies kaut kur doties, jo tev būs garlaicīgi. Bet pēc 5 minūtēm, jau esi aizmirsis un tevi vairs neinteresē gājiena mērķis, jo tu ejot viņai aiz muguras reibsti no viņas tikko izmazgāto matu smaržas. Jūs ejat uz kino, bet tu vairs nedomā, ka ej skatīties filmu, kura tev ir vienaldzīga. Tu ej skatīties uz viņas profilu un šaudīgajām acīm kinozāles pstumsā. Tu neredzi filmu. Tu redzi viņu. Tu jau esi aizmirsis, ka negribēji nekur iet.

Mainoties gadalaikiem un degot tiltiem, nav mazinājies tavs biklums, tiklīdz gribi teikt viņai ko svarīgu, un vienmēr baidies, ka atbilde būs nē.
Viss, kas bijis iepriekš, tev liekas tikai interesants stāsts, taču tu pat to negribi stāstīt, jo tajā ir daudz netīra. Nē, viņa jau saprastu, jo ir gudra. Tu vienkārši nevelies aptraipīt sevi ar pagātnes sīkumiem, tu viņai vēlies būt tīrs, lai arī zini, ka pēc savā mūzā izdzertajiem alus un degvīna spaiņiem esi sačakarējis vielmaiņu un pieņemies svarā. Tev nepatīk, Tev liekas, ka nepatīk arī viņai. Viņa taču ir pelnījusi pašu Apollonu. Tu zini, ka arī neesi no tiem, kas svīdīs svaru zālē, bet drīzāk asiņos uz operācijas galda slimnīcā zinot, ka viņa ir izdarījusi citu izvēli. Un asiņojot nežēlosies, jo atcerēsies pēdejās labākās minūtes savā dzīvē. Un katrai no šīm minūtēm atkal būs viņas seja. ''

''Agri vai vēlu pienāk viens no tiem vakariem, kad jūs sēžat katrs savā istabā, jo neesi varējis savaldīties un esi pateicis daudz ko tāda, ko nemaz neesi domājis. Tu nebaidies par viņas uzticību, tu tici viņai vairāk nekā visam, ko redz tavas acis.

Tu baidies par to, cik spēcīgs esi pats, vai pietiks spēka rītdienai, ja šodien jau esi sācis bārstīt apvainojumus. Tu centies viņai stāstīt, ka patiesībā esi nikns uz sevi, bet pēc visa pateiktā viņa vel ilgi neko negribēs dzirdēt.
Un tad tu saproti, ka mīlestība ir vienīgais brīnums uz ko paļauties.
Psihologu un draugu padomi attiecībās, kas ir tikai tavas, no tevis atlec kā nevērtīgi akmentiņi.
Tu zini, ka šobrīd viņa ir blakus istabā un nevēlas klausīties ,ko tu teiktu, pat ja ierastos ar pasaulē skaistākajiem ziediem un nokristu uz ceļiem viņas priekšā. Jo mīlestība ir neuzpērkama.
Un arī viņas dusmas pāries, ja viņa mīl tik neprātīgi kā tu.

Gaidot viņas piedošanu, viņa tev atgādina saltu princesi stikla zārkā. Sirds raujas no krūtīm laukā zinot, ka viens skūpsts pamodinātu viņu no šī sasaluma. Tacu viņas dumas ir lūgums netuvoties, un tu jau rēķinies ar viņas vēlmēm, kamēr pats svaidies tik apjucis, ka pat izkāpšana no gultas sagādā mocības un liekas, ka izsmeltas pēdējās enerģijas rezerves.

...''

'' Kādu rītu viņa tomēr pasmaida un tev nav jāķeras pie šņabja vai viskija, lai justu, ka tevī atgriežas siltums un pārliecība, ka pat neiespējamais ir iespējams, kamēr vien līdzās ir viņa.
Un jau simto reizi saproti, ka tā nav tikai aizraušanās un arī pats jau esi cits. Varbūt ne gudrāks, bet bagātāks gan, jo tavās rokās ir dārgums, kura noslēpumu zini tikai tu. ''

- ko Tu vēl luņo apkārt?
- nu ko es varu darīt, ka man miegs nenāk
- tad brauc uz darbu
- :D !