Nu galīgi nav jautri. Nu galīgi nē. Rīt vispār solās diena bez viesiem. Vairs palātā neesmu viens, kas arī besij. Nekadas sarunas vairs līdz vieniem naktī pa telefonu.

Un atkal, atkal kaut kādu mistisku apstākļu, laika dēļ, es nevaru būt ar Tevi. Mēs nevaram būt viens vesels. Saplūst līdz galam.
Es veģetēju sasodītā slimnīcā, Bet Tu esi tur ārā, kaut kur, savā otrajā dzīvē, kurā, piedod, bet Tu neiederies un tā Tev nepiestāv.
Un lai arī, es iznākšu no šī cietokšņa, tā vilksies līdzi. Nu tā kā stabs, stabs, stabs, žogs, žogs, žogs, mājā, māja, māja .. nu kas ar mani.

Es protams centīšos nepiedrazot ''klabi'', bet ņemot vērā, ka esmu slimnīcā un ir ahujenna ''interesanti'' varbūt man piedos tauta/masas.

Pagaidām viss solīdi un ieturēti, vai ta ne? Bet mums laikam vēl kāda pilnmēness nakts priekšā, kuras laikā var izpausties.
Auuuu!

Šobrīd nevaru saprast, ieturēt maltīti pie kādas filmas, vai nē. Vīnogas un kafija ir uzdzinušas urinējamo. Skrienu ik pēc 5min.
Maltīte priekš šada pulksteņ laika neder slimnīcas programmā. Varbūt jāpietaupās brokastīm. Tās vismaz gribēsies.

''Mīlestība ir tad, kad Tev ir visdraņķīgākā diena un Tu tikai paskaties uz Viņu, un visas sāpes izgaist.''

Kartupeļi atvilknē smaržo, liekas, ka guļu blakus Maķītim. Kaimiņu kušetīte izklausās pēc krācejas. Un .. jā. Viss. Bez sirdsapziņas pārmetumiem turpinu dedzināt gaismu savā pusē un klabināt pa taustiņiem.
Krākšana ir lielāks kaitējums.