kad es izaugšu liels, būšu kosmonauts
pacelšos zvaigznēs, lai visi tostu sauc.
Tad es sastapšu meiteni, tik mīļu man
Viņa būs tāda, ka es noticēšu brīnumam.
Atceros, kad to prātoju štābiņā,
Domas par nākotni tik tālas rādījās.
Tad es uzvilku ķiveri un apavus,
Aizvēru acis un biju lidojumam gatavs.

Ir tāda patiesi laba sajūta. Tāds kā vieglums, tāds kā nezin kas, bet kāda tam nozīme, galvenais, ka ir laba sajūta!

Tāpēc šodien var izrādīties, ka cilvēkā šī pieredzes pārpilnība, it īpaši negatīvā, ir iekapsulējies un viņš savās izpausmēs ir kā grimstošos kuģis, kā dilstošs Mēness.

Cilvēkam ir laba atmiņa, informācijas uztvere. Cilvēks nedrīkst sevi sīkumos sagraut, regulāri sevi jānoskaņo uz labo, pozitīvo, arī negatīvās atmiņas.

Ja cilvēkus, kuri dzimuši 3. fāzē velk uz tumšiem darbiem, tad 4. fāzē dzimušie jau zina, ka tiem tur nav ko darīt, jo ir pieredzējuši visas tumšās un ļaunās izpausmes. To dvēselēs dzīvo pūķis, kurš paspējis jau nodarīt daudziem ļaunuma un tāpēc tas ir jāuzvar, ja cilvēks vēlas normāli dzīvot tālāk, tāpēc viņam sevī ir nepieciešams “nogalināt šo trakojošo drakonu”, jāiemācās valdīt pār sevi, uz apkārtējiem reaģēt adekvāti un ieturēti, neizpausties caur vētrainām emocijām un tās uzplūdiem.