..'Varbūt es gribēju patēlot viltnieku, parādīt, ka arī man ir sava dzīve, darīšanas, neatkarība, bet katrā ziņā es nepanācu vajadzīgo efektu, šis jaunums viņu nekādi nesatrauca un neizsita no sliedēm, viņa tikai noteica - Labs ir. - un viss. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka mana rīcība, bija pilnīgi bezjēdzīga un, ka es sāku uzvesties kā vecs, nāvīgi ievainots dzīvnieks, kas mētājas uz visām pusēm, atduras pret visiem šķēršļiem, krīt un ceļas, trako aizvien niknāk, zaudē spēkus un prātu, reibstot no paša asiņu garšas.'

'.. Uzreiz sapratu, ka viņa mīl ****, tas bija skaidrāks par skaidru, tomēr vairāk par visu viņa gluži vienkārši /mīl/. mīlēt bija viņai raksturīgi, tāpat kā govij ir raksturīgi gremot zāli (vai putnam dziedāt, žurkai - paostīt gaisu). Zaudējusi iepriekšējo saimnieku, viņa gandrīz uzreiz atrada jaunu, un pasaule viņai apkārt atkal atmirdzēja skaidrā pozitīvismā.'

Es vairs nespēju izturēt! ... rīt jāiet rakāties pa veikala grāmatu plauktiem.

Pirmais Pērsa likums personību pielīdzina atmiņai. Personībā eksistē tikai tas, ko var atcerēties. Piemēram pateicoties atmiņai, miegs nekādi nespēj dzēst identitātes sajūtu.

Viss pelēks. viss fui. Kustos tikai pa māju šodien. Nespēju tur ārā izlīst. Brr. Grāmatu gribās, žurnālu arī vajag, bet līdz veikalam tālu, mašīna garāžā, kas arī ir tālu.
Logus aizlīmēju. Vēl putekļu kārta jānotīra šur un tur.

Dīvaini. Bet nu labi, pieņemsim, ka tā arī ir kā viņa saka.

Nekādi nevaru atpūsties, jo nav kas novērš domas no skolas lietām, prakses. Nākoša un visas turpmākās nedēļas līdz x-masiem būs izcili smagas. Es ceru, ka kļūdos. Es vnk spriežu pēc darāmo lietu daudzuma un zinot sevi, vienādojums beidzas ar smagi.
Kādreiz vismaz dzēru viens. Tagad pat to nedaru. Un tā palikdams pie skaidra saprāta atpūties neesmu. Tas smacē. Pārnesti un tieši.

Nožēlojami pavadu laiku. Spēlējot pokeru. Ar datoru.