Pamanījis tikt vaļā no visiem kurus mīlēju, es acīmredzot tikai atkārtoju bērnībā piedzīvoto. Ko tik neesmu pasācis, lai nenovecotu! Labs līdzeklis, lai saglabātu jaunību, ir būt bērnišķīgam. Tas ir vienkārši - ir jāmīl sievietes, kuras nevari dabūt, un jāpamet tās, ar kurām esi kopā. Iespējams, es nebiju spējīgs mīlēt. Ja neesi spējīgs, jūties vainīgs. Es lietoju narkotikas, lai piedzīvotu emocijas, kuras vairs nespēju izjust. Bet ko es varēju iesākt, ja kāroju pēc visām sievietēm? T.V. runā galīgas muļķības: ilgas nav tramvajs, tās ir potīte, zosādas klāts gurnu vai kakla izliekums, pievērts plakstiņš, viduklis, ar maigu pūciņu klāta lāpstiņa, pēdas pacēlums lakotā sandalē vai tērpa izgriezumā pavīdējis nenosauļotas ādas laukums - lūk, kas sajauc galvu uz visu dienu.
Es ienīstu savu banalitāti, taču patiesība ir tāda, ka es baidījos no sievietēm un ar viņu arvien pieaugošās varas. Es baidījos, ka viņas izslīdēs no tvēriena, vai vēl ļaunāk, ka viņas mani pieņems. Es baidījos no saviem meliem. Baidījos, ka viņas noticēs vai, vēl ļaunāk, nenoticēs. Es baidījos, ka viņas mani mīlēs vai ka mani nemīlēs. Es gribēju viņas visas un ienīdu par to, ka viņas pagāja man garām pat neatskatīdamās. Tiklīdz viņas man teica ''jā'', es centos no viņām atbrīvoties, un , tiklīdz man teica ''nē'', es viņās ieķēros.Sievietes mani smacēja nost, kad bija un kad nebija man blakus.