Kad uz skatuves tiek uznestas garas un spilgtas saulespuķes, jautājumu vairs nav.
'' Ja es gribētu būt kāda puķe, es vēlētos būt saulespuķe. Gara, spilgta un vienkārša.. Garai man neizdevās izaugt, bet toties tagad, es varu garā augt.''
Modai ir 80 gadi, Harolds turpretī vēl ir pavisam jauns. Bet iepazinis Modu, viņš saprot, ka viņa ir skaistākais cilvēks, ko viņš ir saticis. Viņš mīl viņu un viņa mīl viņu.
''Cilvēkiem vajadzētu būvēt vairāk tiltu un mazāk mūrus.''
Tās sarunas, kas starp viņiem risinās tik ļoti rezonē ar pēdējā laikā piedzīvoto un cilvēkiem, kas šķērsojuši manu (un es viņu) dzīvi, ka es apstulbumā spēju tikai brīnīties, kāds milzīgs spēks ir Visumam un tā procesiem.
- Moda? Kas ir Dievs?
- Es nezinu. Nu..
- Kur ir Dievs?
- Visur. Tevī..Manī. Apkārt! Visur.
Man tik žēl, ka neatminos to burvīgo dialogu starp abiem. Cik izrādēs šitā nav aizlaistas pērles, jo šķiet tak, ka atcerēsies. Tas nozīmē tikai to, ka jāiet ir atkal. Un goda vārds, šis bija tieši tik skaisti, lai es to izdarītu.
Vēl jo vairāk, kad to vēro kopā ar īsto cilvēku blakus. Tajā mirklī Tu saproti, ka nevarēja būt citādāk un visi puzzles gabaliņi sakrīt savās vietā vienā acu mirklī.
''Harolds un Moda'' ir komēdija. Komēdija no smiekliem, līdz aizkustinājuma asarām.
''Mēs smejamies un raudam. Šīs divas lietas dara tikai cilvēks. Un galvenais ir nebaidīties būt cilvēkam.''
Katram mums satikt savu Modu dzīvē. Un vislabāk jau pašiem sevī. (:
izteicās | What the fuck you were thinking?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}