Es no sirds visiem novēlu drosmi, jo pienāks brīdis, kad atmošanās eiforijas rozā brilles nokritīs. Citam tas notiek ātri, cits tajā eiforijā dzīvojas mēnešiem, pat gadiem. Bet tad atvērsies acis un nāksies ieraudzīt, cik daudz sveša ir tavā dzīvē; ka reālā atmoda ir kaut kas absolūti cits, nekā tika izdomāts ( cilvēkam vēl esot ierobežotā apziņā un eiforijas skurbumā).

Tas prasīs plesties, tīrīties, pārveidoties, atlaist. Iespējams būs liels apjukums un šaubas. Visa atbildība par savas dzīves radīšanu nonāks tavās rokās, jo nekā cita jau nav. Vairs nebūs, kam uzvelt vainu par likstām, tikai tu pats - tas, kas tu esi; un enerģija, kas kalpo. Tavai cilvēciskajai būtības daļai vairs nebūs, kur pieķerties, jo , tiklīdz tas tiks darīts, būs mācībstunda ārējā realitātē. Tiklīdz analizēsi, rakņāsies vecos krāmos - atkal mācībstunda utt.

Kādu laiku būs grūti gan ķermeniski, gan morāli. Ķermenis mainīsies, tam jāmainās jāattīrās, būs jāpielāgojas jaunai esības formai, tādēļ šķitīs, ka uzdod veselība neizskaidrojamos variantos, un vienlaicīgi kolektīvā apziņa raus atpakaļ vecajā, bet tur vairs tu neiederēsies, jo jebkas, ar ko sastapsies, šķitīs kā tūkstošiem reižu atsildīta bezgaršīga zupa un absolūta bezjēdzība.

Pilnīgi visa nozīme mainīsies. Neviens padoms ārpusē nebūs tev derīgs, prāts reizēm izspēlēs niansēti smalkas spēles, jo negribēs atdot tavas dzīves vadītāja pozīciju. Arī tava Dievapziņa mainīsies, un tas būs prātam neaptverami. Tu būsi viens. Mīļu cilvēku ieskauts, taču viens. Neviens nevarēs iekāpt tavās kurpēs.

Taču tas pāries. Šajā laikā daudz esi dabā. Tas būs vienīgais, kas savā beznosacījumā spēs dot kaut cik reālu iespēju saglabāt līdzsvaru. Elpo dziļi un neanalizē, ej tam cauri ar pēc iespējas vieglāku attieksmi. Atļauj šiem procesiem notikt un necīnies ar tiem, neanalizē un nesalīdzini, lai nepadarītu sev šo ceļa gabalu garāku un grūtāku, jo tikai tava spēja tos atlaist nosaka šī laika posma ilgumu tavā dzīvē.

Šajā posmā tu spēlē spēli viens pret vienu ar savu prātu un šaubām. Jo par nākotni tu neko nezināsi, pat ne mirkli uz priekšu, pretējā gadījumā - atkal sildītā zupa. Cilvēkiem no nezināmā ir ļoti lielas bailes. Bet patiesa atmošanās ir ļaušana sev lēkt tukšumā, līdzi nepaņemot neko un neko nezinot par nākamību.