Pļava līst vēderā. Pēdas pēc saņemtā stresiņa vēl kņud. Vakara saule iespīd virtuves logā un skaita man skropstas.

Šodiena bija vēl viens kāpiens ārpus komforta zonas.
Man bija totāla pēdu fobija. Citu, savu, dajebkādu cilvēk-pēdu fobija. Protams, ka par to arī parūpējās citi, lai šī nepatika izaugtu savos apmēros, bet tā ir mana atbildība, ka es ļāvos tam notikt. Vēl kaut kur smērēt tās!? Nu nē.. Tāpēc tāds baskāju prieks vienmēr tika atlikts. Nelūkojos pat tajā virzienā, tikai tāpēc, ka sev iestāstīju, ka man nepatīk, nezinot, kas tas vispār ir.
Šodien, un man šķiet pat biku agrāk, šis tika pārprogrammēts. Es sapratu kāds prāta uzstādīts bulšits tas ir.
Šito fantastisko sajūtu! Kā mauglis pārvietojos mirdzošām acīm! Un stāstīju sev, ka šito jau nu es darīšu vēl.

Pilnīgi noteikti šeit kaut kas izriet arī no sevis mīlēšanas/nemīlēšanas. Maziem kumosiņiem, gabalu, pa gabaliņam, iemīlēt sevi.
Kaut vai sākot no pēdiņām. (: