Iekšējais bērns sasodīti grib tapt mīlēts, nu, tā, ka vairāk nav iespējams.
Tas, kas šim uzslāņojies pa virsu dzīves rezultātā... Oh, well. Dzīvē šis izskatās visādi.

Tas gan. Kādi tik uzslāņojumi nav redzēti un satikti.
Un ar saviem vēl jāpacīnās. ( te vieta šausmu filmas cienīgai ainai, kur maza meitene gariem, melniem matiem stāv pie sienas un ar pirkstu lupina apmetumu )
Bet šis viss ir interesanti un vairs nebiedē. (šķiet) Nobļauties kalna galā - no sevis vairs nav bail.

Mīlestība jebkurā tās formā un izpausmē padara stipru un ļoti, ļoti ievainojumu vienlaikus, manuprāt. Un tas ir tas skerij šit. Un protams, vēl tā melnmatainā meitene ar apmetumu.

Bāc, šis ir tik ļoti par tēmu šobrīd, tik ļoti, ļoti, ļoti. Cīnos ar savu betonu un ķieģeļiem, kas man ir bijuši sacelti apkārt gadu gadiem. Zajebal dzīvot kaut kādā drošā cietumā. Pagaidām nenožēloju neko, nevienu prom aizmesto ķieģeli. Bet redzēs jau, kas manam mīlulim Kosmosam tālāk padomā.

Welcome sienu brucinātāju pulkā (:
Piesprādzējies and enjoy.
Jo tas IR tieši tik scary.

ai, es izbaudu ne pa jokam, un man viss patīk. un laikam vairs pat bail nav.
es domāju, ka drīz būšu gatava sakārtot skaistā veidā arī partnerattiecību jautājumu savā dzīvē.
jo nu - mīlestība ir neierobežots resurss, un jo vairāk tu dod, jo vairāk ir ko dot. un dot nerēķinot ne mirkli, vai un ko saņemsi pretī. tā šobrīd ir mana dzīves filosofija, pie kuras plānoju pieturēties ilgi un pamatīgi.

Skan dievišķi. Nu gluži kā no kosmosa (: let it be then!

oj nu tagad es sakautrējos :D

Bet sajūtas ir brīnišķīgas. Un cilvēki no malas saka, ka staroju. Laikam beidzot esmu uz pareizā ceļa.