''Ta mēs mīlējām, līdz nakts kļuva par klusu dienu. Un gulēdams viņai līdzās, es sapratu, cik svarīga ir fiziska mīlestība, cik ļoti mums abiem vajag gulēt vienam otra skavās, dodot un ņemot. Visums eksplodē, ik daļiņa attālinās no pārējām, izplēšot mūs ārā, sviežot mūs tumšā vientulībā, izraujot bērnu no klēpja, atraujot draugu no drauga, raujot mūs prom citu no cita, katru pa savu ceļu triecot līdz labirinta izejai, kur gaida nāve vientulībā.
Un šis bija pretsvars, saistīšanās un turēšanās. Kā jūrnieki ieķeras cits citā, lai vētra nenoslaucītu viņus no klāja, tā mūsu saplūdušie augumi bija cilvēciskas ķēdes posms, kas noturēja mūs un neļāva ieraut tukšumā.
Mirkli pirms iemigšanas atceros kā tas bija ar Feju, pasmaidīju. Nav brīnums, ka toreiz tas bija tik viegli. Tā bija fizisku vajadzību apmierināšana.
Ar Alisi tā bija mistērija.
Pieliecos un noskūptīju viņas acis.
Alise par mani zina visu un saprot, ka mēs būsim kopā pavisam neilgu laiku. Viņa piekristu aiziet, kas es viņu sūtītu prom. Par to domāt ir mokoši, tomēr man šķiet, ka mums ir dots kas vairāk, nekā lielais vairums cilvēku atrod visā mūžā.''