Viņa izlasa uz pastkartēm rakstīto un vakaros ķeras klāt pie sava albuma un saudzīgi izkārto dienas ražu. Tā lai redzami ne tikai attēli, bet arī sveicieni. Krustmāte Angustiasa aplūko katru pastkarti ar maigumu un reizē piespraužot kniepadatu, lai tās neislīd no albuma, adatu viņa allaž iedur parakstā - ej nu sazin, kāpēc.
/H.K. ''Kāds vārdā Lūkass''/