''..Vienmēr taču ir licies, ka blakus guļošās tikai traucējušas labi izgulēties, naktī bijis pārāk karsti un pārak maz vietas uz šaurās gultas malas. Šorīt ir citādi. Tu priecājies par siltumu, smaržu līdzās un pat skaņām aiz loga, kur sētnieks rīta agrumā veic savu darbu, domās tu viņam pasaki labrīt un paldies. Tu rosies pa virtuvi un nevari sagaidīt, kad Viņa pamodīsies, lai varētu piedāvāt kafiju arī viņai. Tik drošais par sevi pārliecinātais tu pēkšni neveikli meklē vārdus sarunas uzsākšanai un baidies, ka, paverot muti, sāksi stostīties. Vēl dīvaināk, tev patīk tas nedrošais tevī, kas nupat dzimis it kā no nekurienes.

Vēl pēc trim dienām tu pamosties blakus tam pašam siltumam un smaržai. Tu jau esi cits. Un viss pārējais ir zaudējis nozīmi. Šoreiz padzērusi kafiju viņa nesteidzas prom, bet vēlas pastaigāties. Un tu, kurš nekad neesi varējis ciest pastaigas, piekrīti ar prieku. Bezrūpība un bezmērķīgums ir vienīgais ceļamērķis. Jūs atrodat vietu, kur alu sniedz pudelēs. Viņa ir smalka, taču ne izlepusi un lēto alu dzer tik majestātiski, ka tu saproti kaut ko tādu, kam vēl neesi atradis īstos vārdus, tāpēc klusējot uzliec roku uz viņējās un jūti neticamu mieru. Un pārējais tādēl vairs neliekas mulsinošs.