Vasara un dūmi - February 26th, 2022

Sajūta, ka esmu iemesta atpakaļ laikā - 2014.gada pavasarī, raudot lasot harkovieti Serhiju Žadanu:
"Viss, ko tu dari ar savām rokām, strādā tavā labā.
Viss, ko tu izlaid caur savu sirdsapziņu, sitas
vienā ritmā ar tavu sirdi.
Mēs palikām šajā zemē, lai mūsu bērniem nebūtu
tālu jāiet uz mūsu kapiem.
Tā ir mūsu brīvības sala,
lauksaimniecības
paplašinātā apziņa.
Penicilīns un Kalašņikovs – divi cīņas simboli,
Donbasa Kastro ved partizānus
caur miglainām sēņu plantācijām
uz Azovas jūru."

Un vēlreiz kopā ar Grebenščikovu sakot:"Наебали". Tikai tagad esmu 8 gadus skarbāka un zinu, ka tā esmu arī es, kas nodod, kas najebala. Jo bez manas, mūsu visu nodevības un bezspēcības tas taču nebūtu iespējams, vai ne?

"Наебали"

Blakus traģiskajam, kā vienmēr, ir arī komiskais. Vairāki zviedru kolēģi sākuši pēkšņi interesēties, kā ir dzīvot un izdzīvot krievu okupācijas režīmā. Padzirdējuši, ka Putins iesākumam grib Gotlandi, laikam sāk morāli gatavoties.
Atbildēju, ka Latvijas gadījumā tiem, kuri jau piedzima būrī, bija vieglāk nekā brīvībā dzimušajiem.

Savukārt Zviedrijas attīstības palīdzības aģentūra un Zviedru institūts apliecinājuši, ka neapturēs 400 miljonu kronu lielu atbalstu Krievijai. Joprojām nekādas izpratnes par pašu darbības sekām.