Vasara un dūmi - kreiso vēsture 2017

Pārpratu, ka tu jautā par zviedru valdības atvainošanos, kura notika tikai deviņdesmitajos gados.
Bet par tautu - seni zviedri stāsta, ka Somijas dēļ (daudzās zviedru ģimenēs, piem., bija pieņemti somu bērni, kamēr viņu vecāki karoja) bailes un naids pret Krieviju tolaik bija tik liels, ka par tautas attieksmi nebija šaubu.

(Reply) (Parent) (Thread)

Nepārprati, es tikai paironizēju. Uzskatu, ka mūsdienās tāda atvainošanās arī varētu notikt, jo kā minimums nākamā zviedru paaudze pēc tā laika paaudzes vēl šīs atmiņas glabā no saviem vecākiem. Bet ja tagadējā Zviedrijas vēstures mācībā šis kauna traips vairs netiek iekļauts, kā mēdz notikt ar vainas apziņas māktajiem, līdzīgi kā Latvija šogad "piemirsusi" par saviem strēlniekiem, tas gan būtu žēl. Vajadzētu runāt un runāt, kamēr izrunā visus apstākļus, visi visiem piedod, priecīgi sadzer par "nekad vairs tā" un labāku nākotni.

(Reply) (Parent) (Thread)

Piekrītu, ka vajag runāt un izrunāt. Bet vēstures "aizmiršana" diemžēl tiek veicināta pat vienas paaudzes laikā.

(Reply) (Parent) (Thread)

Bailes no nosodījuma ir dabiskas, tā ka tas neizbrīna. Ir jābūt spēcīgai nācijai vai personībai, lai publiski atzītu savas kļūdas. Lai arī tas ir drošs ceļš uz ilgtspējīgu cieņu un draudzību, pārsvarā ir bail, ka to nenovērtēs, varbūt pat prasīs kompensēr, un tā nu ērti paslaukām zem aizmiršanas paklāja.

(Reply) (Parent) (Thread)

jā, jābūtība tāda ir, bet par praksi diemžēl nespēju būt optimiste - Zviedrijas tagadējai varai būtu tik daudz par ko atvainoties pašiem savai valstij un tautai, ka, no tā baidoties, pat jau vakardiena un šodiena tiek cītīgi slaucīta zem aizmiršanas paklāja

(Reply) (Parent) (Thread)

bet optimismam pavisam neļauj zust tas, ka arī viena vai dažu cilvēku loma neaizmiršanā ir tik liela - piemēram, leģionāru jautājumā Pēram Ulovam Enkvistam ar viņa "Leģionāriem" vairāk ka 20 gadus pēc leģionāru izdošanas

(Reply) (Parent)