| |
[Feb. 26th, 2007|03:26 pm] |
Virtuālā telpa ir tukša. Visur tikai vienas čaulas un atblažmas no dzīves. Neciešami, varbūt. Neciešamības atblāzma. Bet nopietni, viss, ko mēs šeit meklējam ir citi cilvēki, citi, kam kas iztrūkst reālajā dzīvē. Tas ir kā salkušajam iziet ielās un pavērot maiznīcu logus, kā kailajam vērot skroderi darbā. Redzi - ir, bet patiesībā nav. |
|
|
| |
[Feb. 26th, 2007|05:19 pm] |
Tas notika kalnainajā Ragmeža daļā. Ragmeža vītoli, kas mūžam slavēti par savu stingro cietību, šeit stāvēja vēl stingušāki. Zaros karājās vairs pa retai nobrūnējušai lapai, kas trīsuļoja un drebēja. Vēsa pūsma apšalca nekustīgos zarus un noplēsa pēdējās palikušās lapas no zariem. "Kariari," noteica Saile. Ak cik smeldzīgi pazīstama bija šī aina. Un, lai gan Saile bija akla, šie attēli, kas veidojušies no neskaitāmām reizēm, kad katrs zariņš aptaustīts, stāvēja iegravēti viņas prātā. Un, zuadējusi redzi, lai iegūtu gaišredzību, viņa zināja, ka tas atkārtosies vēl un vēl.
( ... tālāk ... ) |
|
|
| |
[Feb. 26th, 2007|05:20 pm] |
Mīri karo. Mīri karo vienmēr. Visi mīri karo vienmēr. Visi, izņemot mani. Vismaz es ilgi tā esmu uzskatījis. Es esmu Leks, labākais lokšāvējs, kāds starp mīriem jelkad ir bijis.( ... tālāk ... ) |
|
|