| dzīve. |
[29. Aug 2007|09:01] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | jauks:) | ] |
[..] tagad, atskatoties uz piecdesmit kopā nodzīvotajiem gadiem, viņam savas sievas dzīve un raksturs likās izprotami. Viņš to atkal redzēja tādu, kāda tā bija trīspadsmit gadu vecumā, kad atnāca no kalniem, lai apprecētos ar viņu - augstprātīga, bikla un nevaldāma kā jauna pantera, patiesībā vēl bērns, kas runāja tikai mahrātu valodā un neprata nedz lasīt, nedz rakstīt.
Vēl tagad gadījās brīži, kad viņa bija augstprātīga un nevaldāma, tikai bikla un nedroša gan vairs nebija. Viņš tagad mīlēja viņu nevis viņas skaistuma vai lieliskuma dēļ, bet viņas cilvēciskuma dēļ, mīlēja tāpēc, ka viņā bija tik daudz ziņkāres, tik daudz draiskulības un niķīguma, ka reizēm viņš nevarēja vien beigt smieties par viņu, arī tādos gadījumos, kad viņš nemaz nebūtu smējies, jo viņa bija uz visiem laikiem palikusi neticami jauna.
Viņš priecājās, ka viņam lemts nomirt pirmajam, jo bez viņas dzīvei vairs nebūtu nekādas smaržas.
Lūiss Bromfīlds "Lieti nāk" |
|
|
| 7. vēstule. |
[1. Jul 2007|21:06] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | atminīgs.. | ] |
[..] ilgu laiku degu ka liesmās. Nespēju strādāt, jo katrs brīvs brīdis bija aizpildīts ar domām par Tevi. Biju kā šūpolēs, kas met augšā un lejā, kad reibst galva, pamirst sirds un smiekli paši noraujas no lūpām. Šūpolēs nevar strādāt.
Tagad atkal esmu uz zemes. Nekas nav izplēnējis, izsīcis kā ūdens sausās smiltīs. Pēc ievu neprātīgā skurbuma viss ir tikai norimis kā šī vasara, saulaina, karsta un ļoti stabila. Pastāvīga, bez mākonīša, kā laba laime. Es zinu, ka Tu nekad nebrauksi no sava krasta uz manējo ar laivu, ka tas, toreiz, biaj tikai draudzīgs joks. Bet, kad agri rītos uzlēcošā saule pārmet sārtu tiltu pāri ezeram, tieši turp, kur pie apvāršņa ļoti balta mirdz Lielvārde, es vienmēr atceros, ka Tu man to teici. Un apziņa, ka tas droši vien nekad nepiepildīsies, neliek sarauties sāpēs kā agrāk. Atminies? Es Tevi pat neaicināju. Man negribējās dzirdēt atraidījumu, redzēt Tavu pieklajīgo, laipno un vēso smaidu, ko es mīlu un ienīstu.
Agrāk atšķirtības dienas man bija vienas vienīgas mokošas gaidas. Tagad es vairs negaidu. Man pietiek ar iepriekšējās tikšanās reizes mazumiņu, ar jāņtārpiņa lākturīti. Es to kā dažkārt vasaras naktī piestiprinu pie kleitas krūtīm un eju tumsā pati ar savu gaismiņu. Tas turas stingri. Tad, kad šķiet, ka esmu to pazaudējusi, atrodu pavisam citur, uz otra pleca. Nevajag tikai nest jāņtārpiņu istabā pie lampas. Tad tas pārvēršas par necilu kāpuru. Un citi brīnās un nevar saprast, ka tāds parasts kāpurs palīdzējis īsināt nakts tumsas vientulību. Ja nu būtu vismaz tauriņš vai putns. Tikai nevajag nest istabā..
1966. gada 21. jūnijā
Regīna Ezera "Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis" |
|
|
| sajūtas. |
[23. Apr 2007|14:03] |
"Viss mūsu dzīvē nodilst. Robežas, sliekšņi, asumi. Vārdi zaudē nozīmi, pieslīpējas un kļūst par rutīnu. Ir tikai viens vārds, kas nepakļaujas šim likumam. Tikai viens vārds, kurš vienmēr, vienmēr sasniedz adresātu. Vienmēr saviļņo. Vienmēr izraisa kustību. Tas ir "es tevi mīlu". Tas ir vienīgais, ko nekad nedrīkst ieslodzīt. Tas ir visspēcīgākais veids, kā pasaulē vairot prieku. Kā padarīt pasauli labāku."
(c) D. Rukšāne |
|
|
| |
[30. Mar 2007|11:04] |
| [ | Garastāvoklis: |
| |  high | ] |
Bet mīlestība ir skaista. Jebkura mīlestība. Kaut vai fiziska mīlestība vien. Pretīgs ir tikai tāds pilnīgs, nedzīvīgs mīlestības trūkums kā starp mani un Kalibanu.
Džons Faulzs "Kolekcionārs" |
|
|
| |
[7. Feb 2007|12:15] |
Vislabāk, viņš to labi zināja, ir mīlēt mazliet; lai kas tas būtu, tikai mazliet, lai tad, kad tam salauž muguru vai iebāž miroņu maisā, tev vēl varbūt atliktu mazliet mīlestības nākamajam.
(c) "Mīļotā" |
|
|
| Mīlestība holeras laikos |
[28. Dec 2006|14:19] |
"Mīlestības holeras laikos" ir jūtām bagāts eposs par noraidītu mīlētāju, kurš visu garo mūžu - no vētrainās, dedzīgās jaunības līdz vecumdienu novakares pēdējiem priekiem - paliek nesatricināmi uzticīgs pirmajai mīlestībai. "Vislielākā greznība - kā visos Garsijas Markesa darbos - ir pārdabiskums, kas pilnībā pārliecina par realitātes likumu neesamību [..] cilvēces vēstures bezlaicīgums, ko izstāsta viens no XX gadsimta visdižākajiem rakstniekiem."
iesaku. |
|
|
| |
[29. Jun 2006|11:00] |
| [ | Garastāvoklis: |
| |  hyper | ] |
Paša spēkiem nespēj pieņemt lēmumu? Aizej pie ārsta, lai viņš palīdz! Paciest vajag tikai to, ko nav iespējams mainīt. Tuva cilvēka zaudējums ir vērā ņemams likteņa trieciens, kas jāiztur ar cieņu, turpretī mocīties iedomāta dzīves tukšuma dēļ ir gluži lieki - jēga, tāpat kā laime, vienmēr kaut kur ir, jo tās gluži vienkārši nevar nebūt.
(c) Viktors Frankls |
|
|