| 7. vēstule. |
[1. Jul 2007|21:06] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | atminīgs.. | ] |
[..] ilgu laiku degu ka liesmās. Nespēju strādāt, jo katrs brīvs brīdis bija aizpildīts ar domām par Tevi. Biju kā šūpolēs, kas met augšā un lejā, kad reibst galva, pamirst sirds un smiekli paši noraujas no lūpām. Šūpolēs nevar strādāt.
Tagad atkal esmu uz zemes. Nekas nav izplēnējis, izsīcis kā ūdens sausās smiltīs. Pēc ievu neprātīgā skurbuma viss ir tikai norimis kā šī vasara, saulaina, karsta un ļoti stabila. Pastāvīga, bez mākonīša, kā laba laime. Es zinu, ka Tu nekad nebrauksi no sava krasta uz manējo ar laivu, ka tas, toreiz, biaj tikai draudzīgs joks. Bet, kad agri rītos uzlēcošā saule pārmet sārtu tiltu pāri ezeram, tieši turp, kur pie apvāršņa ļoti balta mirdz Lielvārde, es vienmēr atceros, ka Tu man to teici. Un apziņa, ka tas droši vien nekad nepiepildīsies, neliek sarauties sāpēs kā agrāk. Atminies? Es Tevi pat neaicināju. Man negribējās dzirdēt atraidījumu, redzēt Tavu pieklajīgo, laipno un vēso smaidu, ko es mīlu un ienīstu.
Agrāk atšķirtības dienas man bija vienas vienīgas mokošas gaidas. Tagad es vairs negaidu. Man pietiek ar iepriekšējās tikšanās reizes mazumiņu, ar jāņtārpiņa lākturīti. Es to kā dažkārt vasaras naktī piestiprinu pie kleitas krūtīm un eju tumsā pati ar savu gaismiņu. Tas turas stingri. Tad, kad šķiet, ka esmu to pazaudējusi, atrodu pavisam citur, uz otra pleca. Nevajag tikai nest jāņtārpiņu istabā pie lampas. Tad tas pārvēršas par necilu kāpuru. Un citi brīnās un nevar saprast, ka tāds parasts kāpurs palīdzējis īsināt nakts tumsas vientulību. Ja nu būtu vismaz tauriņš vai putns. Tikai nevajag nest istabā..
1966. gada 21. jūnijā
Regīna Ezera "Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis" |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}