| dzīve. |
29. Aug 2007|09:01 |
[..] tagad, atskatoties uz piecdesmit kopā nodzīvotajiem gadiem, viņam savas sievas dzīve un raksturs likās izprotami. Viņš to atkal redzēja tādu, kāda tā bija trīspadsmit gadu vecumā, kad atnāca no kalniem, lai apprecētos ar viņu - augstprātīga, bikla un nevaldāma kā jauna pantera, patiesībā vēl bērns, kas runāja tikai mahrātu valodā un neprata nedz lasīt, nedz rakstīt.
Vēl tagad gadījās brīži, kad viņa bija augstprātīga un nevaldāma, tikai bikla un nedroša gan vairs nebija. Viņš tagad mīlēja viņu nevis viņas skaistuma vai lieliskuma dēļ, bet viņas cilvēciskuma dēļ, mīlēja tāpēc, ka viņā bija tik daudz ziņkāres, tik daudz draiskulības un niķīguma, ka reizēm viņš nevarēja vien beigt smieties par viņu, arī tādos gadījumos, kad viņš nemaz nebūtu smējies, jo viņa bija uz visiem laikiem palikusi neticami jauna.
Viņš priecājās, ka viņam lemts nomirt pirmajam, jo bez viņas dzīvei vairs nebūtu nekādas smaržas.
Lūiss Bromfīlds "Lieti nāk" |
|