| Protams, ka es šito izmantoju jau :D |
[11. Apr 2005|21:47] |
|
Ja divi viens otru nevar ciest, tā jau ir pieķeršanās :D |
|
|
| |
[28. Mar 2005|17:51] |
| [ | Garastāvoklis: |
| |  relaxed | ] |
Kauties ir slikti, bet, ja tomēr sanāk, tad ir jāuzvar! :)
Un, ja man būtu brīvdienas jāpavada Rīgā, dzīvoklī, es laikam vnk nošautos.
p.s. Dzērām kļavu sulas.
p.s2. Barojām pīles.
p.s3. Aumaļām grābām šo sauli. |
|
|
| |
[7. Mar 2005|22:06] |
|
Kā būtu ar tādām riktīgām cūku bērēm, štopējot mājas kotletes Lambetvokā un kaisot pelnus viņam uz galvas? :) |
|
|
| |
[5. Mar 2005|18:58] |
Nu labi - tu atklājis pasaules mīklu.
Kāds uzdevums tavs?
Nu labi - tu atsedzis patiesību.
Kāds uzdevums tavs?
Nu labi - simts gadus tu dzīvojis laimīgs un dzīvosi gadsimtu vēl.
Kāds uzdevums tavs?
/O. Haijāms |
|
|
| |
[28. Feb 2005|21:20] |
Some of these days
You'll miss me honey! |
|
|
| |
[31. Jan 2005|12:55] |
Es rožainas magoņu lapas uz savām acīm lieku
Un pilsētā katrs nams kā saule izstaro prieku,
Un pati es esmu laba, un tas, ko daru, ir derīgs,
Uz pašu lielāko laimi man šodien ik mirklis ļauj cerēt:
Ir cilvēki mīļi un laipni, un netrīc par labumu savu.
Zilst debesis zilas, zilas
Kā lūpas pēc skūpsta deg kļavas,
Pat putekļi man ap kājām kā zīda svārki plīvo,
Vējš apskauj kā mīļas rokas,
Ak, kāda gan laime ir dzīvot! |
|
|
| |
[9. Dec 2004|10:17] |
Nokrita tauriņš -
Mirdzot no zāles paceļas
Jāņtārpiņš. |
|
|
| Uz kārā zoba |
[21. Nov 2004|21:07] |
Hercogiene de Lanžē bija no dabas saņēmusi tādas veltes, lai varētu spēlēt dažādas lomas - arī koķetes lomu, un izglītība šīs viņas dāvanas tikai papildināja. Citām sievietēm bija pietiekami daudz iemeslu viņu apskaust, bet vīriešiem - mīlēt. Tai netrūka nekā tāda, kas spēj iedvest mīlestību, uzturēt to spēkā un darīt mūžīgu.
Šīs dāmas skaistums, viņas manieres, runasveids, stāja - viss liecināja par nepiespiestu un iedzimtu koķetēriju, kas reizēm kļūst par sievietes galveno ieroci.
/Onorē de Balzaks "Hercogiene de Lanžē". |
|
|
| |
[5. Nov 2004|10:28] |
Meitenes, kam dzīve nodarījusi pāri, tiek sauktas par rupjām, un tās, kuras ir maigākas, tiek uzskatītas par bezsmadzeņu puķuvāzēm.
/Veihueja/ |
|
|
| |
[27. Okt 2004|22:05] |
|
..Sēžot mašīnā, mana galva bija pilnīgi tukša. Es izdomāju simt un vienu attaisnojošu iemeslu, kas bija cits par citu nejēdzīgāki. Kurš gan noticēs, ka es pēkšņi aizbraucu uz attālo Guandžou uz bijušā kursabiedra kāzām vai, ka mani sagūstīja vīrieši maskās, kas gribēja apzagt dzīvokli?
Tāpēc es netaisījos melot. Pateikšu viņam visu, ko šajās dienās darīju. Es nespēju melot puisim, kuram bija skaidras bērna acis, ģēnija intelekts un prātā jukuša cilvēka mīlestība. Es nespēju tā aizvainot viņa prātu un sirdi.
Es vienmēr meklēju kompromisu, meloju, taču tai pašā laikā man bija tik romantiska attieksme pret mīlestību un realitāti. Es domāju, ka neviena no visas pasaules izglītotajām meitenēm nebija tik drausmīga. Fudaņas universitātes dekānam vajadzēja anulēt manu diplomu un Fantāziju asociācijas prezidentam vajadzēja skaļi nolasīt uzrakstu uz mana kapakmens, kamēr Dievs par to tikai pasmīnētu un grieztu sev nagus..
/Veihueja "Šanhajas mīlulīte"/ |
|
|
| |
[24. Okt 2004|22:56] |
|
..Man kaimiņos dzīvo deviņpadsmit vīriešu. Astoņpadsmit ir stulbeņu, un viens atlikušais nav pat uzmanības vērts.
/Besija Smita/ |
|
|
| |
[22. Okt 2004|21:40] |
Iedodiet meitenei pareizās kurpes un viņa spēs iekarot pasauli.
Merilina Monro |
|
|
| |
[9. Sep 2004|10:47] |
..ko Tu man padarīsi,
Aiz manis zvaigznes..
/Rainis/ |
|
|
| Frederiks Beigbeders "14,99 Eiro" |
[8. Sep 2004|09:14] |
| [ | Garastāvoklis: |
| |  worried | ] |
..Priekameitas tev izmaksā dārgi, lai tu sevi neizšķiestu. Tu esi pārāk viegli ievainojams, lai vēlreiz riskētu iemīlēties ar visām no tā izrietošajām sekām: strauji pukstošu sirdi, spēcīgiem pārdzīvojumiem, pēkšņu vilšanos, kalnu aukām. Nekas nešķiet tik romantisks kā doties pie maukām. Vienīgi patiešām emocionāli cilvēki izjūt nepieciešamību maksāt, lai vairs neriskētu ar ciešanām.
Sasnieguši trīsdesmit gadu vecumu, visi nocietinās: pārdzīvojušas dažus skumjus brīžus, ko sniedz mīla, sievietes izvairās no briesmām un labprātāk pavada laiku ar veciem, uzticību izdvesošiem ķēmiem; vīrieši vairs negrib mīlēt, viņi metas uz lolitām vai ielenēm; visus klāj bruņas, neviens vairs nekādā gadījumā negrib kļūt nedz smieklīgs, nedz nelaimīgs. Tu skumsti pēc tā laika, kad mīlestība nesagādāja sāpes. Sešpadsmit gadu vecumā tu tikies ar meitenēm un viņas pameti vai viņas tevi pameta viegli, jautājums tika nokārtots pāris minūtēs. Kāpēc vēlāk viss kļuva tik nopietni? Loģiski būtu, ja notiktu otrādi: drāmas pusaudža vecumā, trīsdesmit gados - nesāpīgi. Tak nē. Jo vecāks kļūsti, jo ievainojamāks. Trīsdesmit trīs gadu vecumā tu esi pārāk nopietns.
Pēc tam, atgriezies mājās, tu iedzer miega zāles un neredzi sapņus. Un tikai tad, manu nabaga zēn, tev izdodas uz dažām stundām aizmirst Sofiju. |
|
|
| |
[31. Jul 2004|18:12] |
|
Tevi es dievinu mazliet, pulkstens iet neuzvilkts, man šķiet.. |
|
|
| |
[7. Jul 2004|21:52] |
Viņš bija pacietīgs un prata gaidīt, kad nesteigdamās atnāca viņa mazā Laime, kura noputējušām kājām staigāja gar nabagu ļaužu durvīm, izdalīdama savas mazās dāvaniņas. Viņa neviena nespēja aplaimot pilnīgi: visur tā atstāja robu. Bet viņa prata ļaudīm novērst acis no sava trūkuma un to brīdi padarīt gaišu. Pasniegdama adītu vilnas cepuri, viņa lika nabagam aiz prieka piemirst basās kājas, pasniegdama siltu karašiņu, - ka nav malkas, ko krāsni iekurināt. Vakarā pa krēslu viņa skatījās kailās, netīrās istabās, kur bērni spiedās kopā kā rācenīši rudenī priekš salnas nakts uz lauka. Bet ko bij viņai darīt? Viņa bija nabagu ļaužu laime, un dievs viņai maz bij devis. Un aizejot tai sniedzās pakaļ daudz bālu roku, bet viņa varēja parādīt tik tukšu priekšautiņu. "Nav, nav vairāk," viņa teica un purināja savas baltās villaines. "Ja man pie drēbēm būtu pielipis kāds labības grauds, tad viņš nokritīs." Un, ja tur bij pieķērusies kāda sēkliņa no gaišā Aizsaules dārza, tad pagalmā izauga zelta ābele vai gara pupa, pa kuras zariem var uzkāpt debesīs. Bet visbiežāk gan viņa, pagriezusies pret pagraba logu, uz kura nebij ne priekškara, ne pusplaukuša zieda, pat ne nodzeltējuša puķes kāta vecā māla podā, no kura raudzījās tik pāris izmisušu acu, teica: "Otrreiz nākšu atkal." Viņa skatījās rūtī, kura bij melna kā tāpele, un smaidīja ar savu bālo seju kā maiga mēnesnīca rīta miglā, kaut pašai sirds lūza aiz sāpēm. Jā, viņa bij ļoti nelaimīga laime: tur, augšā, viņai bij iedots pārāk sīks mērs priekš nabaga ļaudīm; kur pietrūka, vajadzēja izlīdzēties ar smaidu, ar tukšu cerību, aiz kuras nebij nekā cita kā tās pašas grūtās dienas, kuras pil istabās kā kūtras ūdens piles no caura jumta. Lēnām viņas sariešas pie griestiem, un tu dzirdi, kā pie kājām tev nokrīt netīrs, pelēks piliens.
/K. Skalbe "Pasaka par vērdiņu" |
|
|
| draugam. |
[7. Jul 2004|21:42] |
|
( ..te.. ) |
|
|
| |
[2. Maijs 2004|18:22] |
Es satiku briljanta cikādi,
ieliku kristāla traukā,
loloju par citām savādāk
un vairs engribēju laist viņu laukā
Klausījos tik visādi apburts,
pārkāpu pār palodzes malu,
gāju pa gaisu bez bailēm,
priecīgs un laimīgs bez gala. |
|
|
| |
[1. Maijs 2004|16:11] |
Iedomājieties vijoli.
Karājas pie sienas vijole, kas pieredzējusi gan patīkami nervozās čalas pirms koncertiem, gan klusumu, pirms viss sākas, vijolnieka sirdspukstus un laiku, kas izzūd, tad aplausus, gaismu un ziedus..Bet pēc tam kaut kas notika un nebija vairs koncertu, sirdspukstu..Par ko gan sapņo šāda vijole? Ka nāks kāds, kurš atkal būs prasmīgs, kurš čukstēs buramvārdu, kurš mācē radīt mūziku. Mūziku, nolādēts! Nevajag gaismas un aplausus, tikai mūziku. Vajag kādu, kura rokās viņa atkal skanētu, kura rokās dzīvotu.
Diemžēl neviens nezina, kā rodas mūzika. Atnāk kāds, paņem viņu rokās, un viņa skan, atnāk cits, bet mūzika nerodas. Vai tā ir vijoles vaina? Nav viņa magnetofons, tai nepietiek ar podziņas nospiešanu. Vai tā vijoles vaina - ka vispār neatnāk neviens? Arī ne. Vai tā čīgātāja vaina, ka nebūs viņš virtuozs?
Nav neviena, kam izvirzīt prasības, prasīt atbildību, no kā kaut ko gaidīt.
/J. Liepnieks |
|
|
| |
[28. Apr 2004|19:32] |
|
Some people are alive only because it is illegal to shoot them. |
|
|