| |
[1. Maijs 2004|16:11] |
Iedomājieties vijoli.
Karājas pie sienas vijole, kas pieredzējusi gan patīkami nervozās čalas pirms koncertiem, gan klusumu, pirms viss sākas, vijolnieka sirdspukstus un laiku, kas izzūd, tad aplausus, gaismu un ziedus..Bet pēc tam kaut kas notika un nebija vairs koncertu, sirdspukstu..Par ko gan sapņo šāda vijole? Ka nāks kāds, kurš atkal būs prasmīgs, kurš čukstēs buramvārdu, kurš mācē radīt mūziku. Mūziku, nolādēts! Nevajag gaismas un aplausus, tikai mūziku. Vajag kādu, kura rokās viņa atkal skanētu, kura rokās dzīvotu.
Diemžēl neviens nezina, kā rodas mūzika. Atnāk kāds, paņem viņu rokās, un viņa skan, atnāk cits, bet mūzika nerodas. Vai tā ir vijoles vaina? Nav viņa magnetofons, tai nepietiek ar podziņas nospiešanu. Vai tā vijoles vaina - ka vispār neatnāk neviens? Arī ne. Vai tā čīgātāja vaina, ka nebūs viņš virtuozs?
Nav neviena, kam izvirzīt prasības, prasīt atbildību, no kā kaut ko gaidīt.
/J. Liepnieks |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/82629/806) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) omaars |
|---|
| Date: | 30. Septembris 2004 - 12:27 |
|---|
| | | (Link) |
|
es reiz taisiiju porcelaana vijoles.
Es biju pats iemiileejies shais darbos.
Man peec izstaades vinjas nozaga.
Man nebija speeka taas taisiit pa jaunam.
Vijoles pazuda, bet miilestiiba nee...
Biezhi klausoties vijoles skanaam, aizraugas elpa ...
tas, kurš nozaga arī spēja novērtēt vijoles..būtu es bijusi prātīgāka, būtu pabeigusi mūzikas skolu un spēlējusi vijoli, bet..
| | From: | omaars |
|---|
| Date: | 30. Septembris 2004 - 12:47 |
|---|
| | | (Link) |
|
tad man klausoties aizrautos alpa:)... | |
