| |
[7. Jul 2004|21:52] |
Viņš bija pacietīgs un prata gaidīt, kad nesteigdamās atnāca viņa mazā Laime, kura noputējušām kājām staigāja gar nabagu ļaužu durvīm, izdalīdama savas mazās dāvaniņas. Viņa neviena nespēja aplaimot pilnīgi: visur tā atstāja robu. Bet viņa prata ļaudīm novērst acis no sava trūkuma un to brīdi padarīt gaišu. Pasniegdama adītu vilnas cepuri, viņa lika nabagam aiz prieka piemirst basās kājas, pasniegdama siltu karašiņu, - ka nav malkas, ko krāsni iekurināt. Vakarā pa krēslu viņa skatījās kailās, netīrās istabās, kur bērni spiedās kopā kā rācenīši rudenī priekš salnas nakts uz lauka. Bet ko bij viņai darīt? Viņa bija nabagu ļaužu laime, un dievs viņai maz bij devis. Un aizejot tai sniedzās pakaļ daudz bālu roku, bet viņa varēja parādīt tik tukšu priekšautiņu. "Nav, nav vairāk," viņa teica un purināja savas baltās villaines. "Ja man pie drēbēm būtu pielipis kāds labības grauds, tad viņš nokritīs." Un, ja tur bij pieķērusies kāda sēkliņa no gaišā Aizsaules dārza, tad pagalmā izauga zelta ābele vai gara pupa, pa kuras zariem var uzkāpt debesīs. Bet visbiežāk gan viņa, pagriezusies pret pagraba logu, uz kura nebij ne priekškara, ne pusplaukuša zieda, pat ne nodzeltējuša puķes kāta vecā māla podā, no kura raudzījās tik pāris izmisušu acu, teica: "Otrreiz nākšu atkal." Viņa skatījās rūtī, kura bij melna kā tāpele, un smaidīja ar savu bālo seju kā maiga mēnesnīca rīta miglā, kaut pašai sirds lūza aiz sāpēm. Jā, viņa bij ļoti nelaimīga laime: tur, augšā, viņai bij iedots pārāk sīks mērs priekš nabaga ļaudīm; kur pietrūka, vajadzēja izlīdzēties ar smaidu, ar tukšu cerību, aiz kuras nebij nekā cita kā tās pašas grūtās dienas, kuras pil istabās kā kūtras ūdens piles no caura jumta. Lēnām viņas sariešas pie griestiem, un tu dzirdi, kā pie kājām tev nokrīt netīrs, pelēks piliens.
/K. Skalbe "Pasaka par vērdiņu" |
|
|
| Comments: |
Kehemm... es redzu, ka esi metusies iekš to daiļliteratūr', bet kur Tu liki tās bildes, kurās man bij jāmēģina atrast 10 atšķirības starp māti un meitu? m? Es tak nepaspēju i apskatīt! :/
paga....paskatīšos atpakaļ..bet ieliku kā atbildi uz tavu komentu...
Mhm. Paldiesss par operatīvu fotoalbuma šķirstīšanu ;)
Un tātad kritiskās acs nepārsūdzmais spriedums šajā lietā: Taviem radu gabaliem ir pilnīga taisnība - jūs tiešām i trakoti līdzīgas :)
paldies par acīgo aci :) zini, tu iemeti man sirdī cerību, ka es, tieši tāpat kā viņa (jo redz, miesas uzbūves mums arī vienādas) pēc dzemdībām varētu šķirties nuuuu...no kādiem 92 kg :))))))
Acīgā acs priecīga, ka var kaut kur ik pa brīdim iemesties :) Par tiem 92kg gan Tu velti satarukājies - Tev līdz tādam svaram vēl augt un augt ;)) Ja nu vienīgi iedzīvosies trīnīšos, četrīšos, piecīšos...
:) nu gan tu smiesies :)))) tūliņ ielikšu pases bildi :)) ak mans dievs...kā gan Zeme spēja nest mani TĀDU..? :))))))))
| From: | lapsa |
| Date: | 8. Jūlijs 2004 - 10:20 |
|---|
| | | (Link) |
|
nez kapeec shitais teksts "paraava uz bimbu"
zini, šorīt man viens vīrietis nezin kāpēc atsūtīja tekstu, kas man uzreiz salikās: būs jāiedod lapsai...tiešām.
| From: | lapsa |
| Date: | 8. Jūlijs 2004 - 11:17 |
|---|
| | | (Link) |
|
:)
"Dārznieks šajā vietā bija iestādījis rozes, un tagad, pēc ilga laika, atnācis tās apraudzīt. Tās bija lielas, spēcīgas un ērkšķainas. Pavisam citādas, nekā dārznieks bija gribējis. Rozes bija augušas pašas, un tām nerūpēja, ko vēlas dārznieks. Dārznieks sacīja: "Par ko man tāds sods? Kāpēc tāda nepateicība? Es taču biju tas, kas jūs ierušināja zemē. Es biju tas, kas jūs aplaistīja. Es gribēju, lai jūs izaugtu skaistas un darītu man prieku. Bet jūs kļuvāt skarbas, strupas un ērkšķainas." Rozes sacīja: "Mēs izaugām, pateicoties tev. Un mēs labprāt būtu darījušas tev prieku. Taču mēs to nevarējām. Paskaties apkārt - cik viss ir skarbs! Cik asi vēji pūš ziemā! Vai tu zini, kā sāp, kad tevī ietriecas balts krusas grauds? Un kā ir, kad mēnešiem ilgi zemi kaltē saule? Mēs negribējām, lai mūs kāds izbradā. Mēs negribējām, lai mūs kāds apgrauž. Vispirms mēs gribējām dzīvot. Tāpēc mēs esam kļuvušas tādas. Mēs nevaram atļauties dzīvot kādam par prieku. Jo dzīvot kādam par prieku nozīmē mirt sev." R.Berzinskis, Noladetais meeness
| From: | lapsa |
| Date: | 8. Jūlijs 2004 - 11:19 |
|---|
| | | (Link) |
|
cik labi! - "mans" teksts :) es neesmu sho darbu lasiijusi :/
PS piekjepinaashu pie atminjaam
es pat nezinu kā man tā sanāca, bet tiešām, izlasīju un uzreiz iedomājos par tevi :) erdzi?! es tādā rīta agrumiņā tiks pēju domāt par tevi vien, par tevi vien :))
| From: | lapsa |
| Date: | 8. Jūlijs 2004 - 11:25 |
|---|
| | | (Link) |
|
jaa - galvenais, ka agrumaa :P man ar sanaak par Tevi piedomaat peedeejaa laikaa taa biezhaak
man tagad vajadzētu krist uz ceļiem un muti plati pavērušai kliegt: žēlo mani! žēlo mani! :))))))
p.s. iz ko tā? :)
| From: | lapsa |
| Date: | 8. Jūlijs 2004 - 11:35 |
|---|
| | | (Link) |
|
??? domaaju, ka ne :) vnk man patiik Tava atieksme pret dziivi - patiik lasiit Tevi tas arii viss :)
mēs abas šodien uz viena viļņa, jā esmu egoiste, par to nekaunos un atzīstu, ka esmu sadomājusies, ka mūsos ir kas līdzīgs :)
| From: | lapsa |
| Date: | 8. Jūlijs 2004 - 11:39 |
|---|
| | | (Link) |
|
lapsa apmierinaati un piekriitoshi pamaaj ar galvu | |