habibti

..Sēžot mašīnā, mana galva bija pilnīgi tukša. Es izdomāju simt un vienu attaisnojošu iemeslu, kas bija cits par citu nejēdzīgāki. Kurš gan noticēs, ka es pēkšņi aizbraucu uz attālo Guandžou uz bijušā kursabiedra kāzām vai, ka mani sagūstīja vīrieši maskās, kas gribēja apzagt dzīvokli?
Tāpēc es netaisījos melot. Pateikšu viņam visu, ko šajās dienās darīju. Es nespēju melot puisim, kuram bija skaidras bērna acis, ģēnija intelekts un prātā jukuša cilvēka mīlestība. Es nespēju tā aizvainot viņa prātu un sirdi.
Es vienmēr meklēju kompromisu, meloju, taču tai pašā laikā man bija tik romantiska attieksme pret mīlestību un realitāti. Es domāju, ka neviena no visas pasaules izglītotajām meitenēm nebija tik drausmīga. Fudaņas universitātes dekānam vajadzēja anulēt manu diplomu un Fantāziju asociācijas prezidentam vajadzēja skaļi nolasīt uzrakstu uz mana kapakmens, kamēr Dievs par to tikai pasmīnētu un grieztu sev nagus..

/Veihueja "Šanhajas mīlulīte"/