nekas jauns -

bet ko mēs rakstīsim kad beigsim dzert

Man reizēm, diemžēl, ir tā, ka stāstu burvību nozog kāda nenozīmīga, bet neprecīza detaļa. Šoreiz, piemēram:

"tērpies sarkanā krekliņā ar kaut kāda laikam jau slavena futbolista uzvārdu"

Protagonists nevarēja redzēt futbolista uzvārdu, jo uzvārdus liek uz muguras, bet puika bija ar seju pret protagonistu.

Es negribēju piekasīties, stāsts jau pagalam jauks.
Vienkārši mēdzu ļoti konkrēti vizualizēt literāra darba lokācijas, arī šoreiz bija skaidrs mazās mājiņas novietojums pret vārtiņiem un žogu, tāpat protagonista redzeslauks, kad viņš ieraudzīja četrus acu pārus.

bet vispār man ir smieklīgs stāsts ar šo cilvēku, es vienmēr aizmirstu, kas viņš ir un kā viņš izskatās un ko viņš dara, bet vismaz 3 reizes ir noticis tā, ka man negaidīti kaut kur kāds uzbrauc un es tipa pamostos, nobrīnos, kas tas tāds, un tad pēc tam kāds man pasaka, ka tas ir cilvēks ar šo vārdu un uzvārdu un kaut ko paskaidro, kas viņš ir un ko viņš dara, un tad man atkal aizmirstas. neko vairāk par viņu nezinu kā tikai to, un tagad izlasīju šo stāstu, un atcerējos, ka tas laikam bija tas pats, kurš manifestējas šad un tad ar vienu un to pašu kosmisko aktu, bet kam pastāvīgi neveidolas sava eksistence pie manas apziņas apvāršņa.