nekas jauns -

Tas ir normāli pēc 1. grāmatas iznākšanas. Racionālais risinājums būtu "kamēr viena grāmata tiek malta cauri izdevniecībai, top rakstīta otra", bet kurš tad to zina pie pirmās grāmatas :) Alternatīvā izeja - rakstīt kaut ko radikāli, dramatiski citu, nu tur "nekad vairs ne dzeju, turpmāk tikai prozu" vai, teiksim "un tagad es rakstīšu tikai stingrajās formās".

Ā, nu vot ja par *emocionālo* labsajūtu, tad 1) ļoti iespējams, labāk nekad nepaliks, 2) dažiem (piemēram, man) strādā kautkāda budistiska distancēšanās no sava teksta un savas pagātnes, tipa "viss, kas ir publiskots, vairs nav mans un uz mani neattiecas nekādā veidā, abet tas, ko es tagad rakstu, nekādā veidā neattiecas uz citiem, un faktiski neattiecas arī uz manu identitāti/pašvērtējumu"; nu vai arī skatīt to rakstīšanas lietu kā procesu - kas ir reizēm patīkams, reizēm pretīgs, bet vienmēr pārejošs - nevis rezultātu.

Bet vispār (man vismaz) ir tā, ka tad, kad tā pirmā teksta nevainība ir zaudēta, tad viss, atpakaļceļa vairs nav, un turpmākais prieks ir nevis "skriet kā šunelim pa pļavu, ausīm plīvojot", bet labākajā gadījumā "sistemātiski skriet pa lietu un vēju un pēc tam izbaudīt endorfīnus", sliktākajā gadījumā tas pats, tikai bez endorfīniem.

Var arī nerakstīt, nerakstīšana jau netraucē zīmēties kā literastam ;) / ar ko es nesaku, ka vajag nerakstīt, bet vispār tas ir diezgan patīkami, ja.