sēžu kalnu ciematā, pusotru kilometru virs jūras līmeņa, un domāju par to, ka pirmajos divos pasaules karos bija vietas, kas par to sākumu uzzināja krietni pēc tam, un to, kā mūsdienās tas vairs nav iespējams, jo pat ciltīm amazones mūžamežos ir starlinki un viedtelefoni. tāpat arī interesanti, kas ir tas punkts, kurā globālā sabiedrība var vienoties, ka tāds ir sācies – cik valstīm ir jābūt iesaistītām? gan jau tajā mirklī, kad sāk mirt eiropieši. un vai 2026. gadā vispār ir par kaut ko iespējams vienoties? sociālie tīkli patiesi ir mūslaiku bābeles tornis, tomēr. uz šī visa fona domāju par šiem desmit psiholoģiskās disregulācijas gadiem un visām tām lietām, kas ir aizgājušas uz neatgriešanos, un to, ka patiesi pietrūkst publisku vizionāru (varbūt arī viņi ir aizgājuša gadsimta artefakts), jo nešķiet, ka kāds spēj piedāvāt populāru nākotnes skatījumu. nemaz ne tik traka šķiet doma par izdzēšanos no globālās datu ekonomikas, visas naudas konvertēšanu nekustamajā īpašumā un zemkopība for dummies laminētas kopijas ieviešanu. dzīvosim mazās kopienās, pārvietosimies ar riteņiem un pajūgiem, vakaros tautas namā pie sveces dziedāsim, lasīsim, spēlēsim teātri un dedzināsim maģisko laternu.