Man jāmīl brīža nolādētais sapnis
Kaut jāaiziet aiz mežu plašām tālēm
Un dzīves dziļākajā brīdī
lai pār mani skaistums mirdz

Kad sirdī uzplaukst dailes garša
Un mīlas saldās lāses līst
Man apkārt virmo nebeidzamas tāles
Un palikt gribas vēl aizvien par brīnumu uz zemes šīs

Un atkal atskatās reiz nebeidzamās sāpes
Jo mīlai šķēršļu vienmēr daudz
Kaut apkārt tai laime mirdz
Tur pat pret spēku nāve mīt

Kaut indes spalgie pieskārieni nāk
Un gribas vēl tik mirklī palikt šī
Un neaiziet nedz tālo ceļu plūdos
Nedz nebeidzamās sapņu stundās

Jo katru mirkli atkal spēki zūd
Un pieskārienu trūkums sirdī mīt
Kāds nenozīmīgs glāstu plūds
Var sapņu velvē guldīt mani

Kaut skūpsts ir vienīgais, kas veldzē manas sāpes
Un ļauj man aiziet nebeidzamās tālēs
Kaut vēlētos es palikt mirklī šajā
Man lemts ir aiziet un izdzēst visu mani

Kaut mīlestība stiprāka par visu
Man jāmirst nebeidzamās sāpēs
Vēlētos ar mīļoto kopā būt
Un aizmirst bezgalīgās ciešanas
Un tomēr gribētu tik palikt te, šai mirklī ilgajā
Kas reiz ir bijis man...

Kā dzirkstele es augšup traucos
Un gaidu mazu eņģelīti
Kādu skaistu jauku būtnīti
Lai man vienai debesīs nav vientuļi...

Jo no vientulības alkām vēlos projām iet
Un atrast kopējo ar kādu...
Atrast dzīves skaisto dvesmu
Kaut vai bezgalīgi tālu

Nav nozīmes laikam ko meklē
Nav nozīmes brīdim, kad nāc
Jo patīkams ir mirkls katrs
Kad sirdī taurentiņi plīv

Tad kādēļ domāt par to
Kādēļ dziedāt sāpīgu dziesmu
Laikam lai plašāki izjūtu klāsti
Un plašāka gudrība dzīvē...

skumjas pārmāc manu sirdi
Un neļauj prieka lāsītēm iejaukties tajā,
Jo sirdij man tuvākas bēdas tik skarbās
kā laimes apņemtās alkas...
Ne priecāties spēju, ne smaidam sirdi dot,
Tik asaru pludos veldzēt sirdi...
Kaut nāve vairs nav nekas īpašs
man tomēr sāp un nedzīst
šīs sāpēs paliks un neļaus atplaukt,
Jo nav reiz man lemts tik gavilēs dzīroties...