Beware the Cat
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Sunday, October 28th, 2018
| Time |
Event |
| 9:37a |
Vienu reizi māte bija gan izvilkusi kaut ko no skapja. Elegantas, koši zilas bikses un dzeltenu žaketi. Man tas likās briesmīgi, jo man nepatīk ne dzeltena, ne zila krāsa, bet viņa ar sevi nudien lepojās. Tas bija tuvu beigām, tāpēc smukajam ancukam varēja būt kāds sakars ar jauno bojfrendu. Bet es neatceros, kur viņa tajā gāja. Un bojfrendam nebija ne vainas - apaļīgs pusmūža vīrietis, kura alkoholisma problēmas nebija gluži tik traģiskas kā pārējiem. Man briesmīgi rieba, ka viņš, kolīdz mani ieraudzīja, centās apskaut un bučot. Es toreiz ierāvos stūrī pie gultas, kliedzu un spārdījos, un visiem spēciņiem centos viņu atgrūst. Man nekad nav paticis, ka lien klāt. Man šķiet, ka vienu reizi mēs abas arī ciemojāmies pie bojfrenda mājās, bet tā ir ļoti, ļoti izplūdusi un vārga atmiņa. Citu neko par viņu nemaz neatceros, man šķiet, ka viņš ātri vien nozuda.
Ja nopietni, tās zilās bikses un dzeltenā žakete ir vienīgās smukās drēbes, ko atceros māti valkājam. Citādi nāk prātā tikai nenosakāmas krāsas milzīgi garš ziemas mētelis, ko viņa nēsāja darbā, lai saglabātu ķermeņa siltumu, tad vēl adīts džemperis ar kožu izēstiem caurumiem, melnas velveta bikses, zils bikini. | | 10:06a |
Patiesībā tas ir vienīgais bojfrends, ko atceros. Kaut kur pamalē vienmēr figurēja piedāvājumus un kompromisus bārstošais un uzticīgi gaidošais Egids, pie kura māte savu mūžu netaisījās atgriezties. Kāds man stāstīja, ka viņš beigu beigās esot apņēmis jaunu sievu un uzsācis veiksmīgu saimniecību laukos. Durbē, ja? Nekad neesmu bijusi Durbē, un man vairs nav arī fotogrāfiju.
Tad vēl bija mans tēvs. No viņa man ir gaišais tonis matos un arī sejas vaibsti dažbrīd netīkami atgādina viņējos. Feeble. Kad viņš atnāca ciemos, es negribēju iet uz virtuvi un viņu satikt. Mātei nācās mani vilkt aiz rokas, raustīt un knaibīt, lai iedabūtu iekšā pa durvīm. Viņš tur sēdēja uz ķeblīša pie virtuves galda ar muguru pret mani sirmiem matiem, gaišā, varbūt gaiši zili rūtainā, kreklā un es negribēju viņu satikt, jo viņš negribēja mani. Mūs. Tā bija vienīgā reize, kad viņu redzēju.
Vecmāmiņa stāstīja, ka Andreja māte esot ļauna tatāru ragana kura piesējusi viņu pie sevis neredzamiem diegiem. Tāpēc, lūk, šis esot tāds memmesdēliņš, kas gribēdams nespēj no viņas aiziet un caurām dienām tikai skatās pudelē. Tatāriete, nespēdama paciest to, ka dēls grib arī kādu citu sievieti, esot uzlikusi lāstu visai mūsu ģimenei. Nezinu, cik no tā ir patiesības un cik ir vairāk tā, ko "viena vecmāmiņa teica par otru vecmāmiņu", bet diezko laimīgas jau mēs nekad nebijām.
Kad es biju vēl pavisam maza, mūsu mājā esot bijis liels, neizskaidrojamas izcelsmes ugunsgrēks un, ja māte nebūtu pamodusies no dūmu smakas un izsaukusi ugunsdzēsējus, mēs visi būtu noslāpuši un sadeguši turpat savās blusu pilnajās gultās. Varbūt tā būtu bijis labāk. | | 10:55a |
Man bija fotoalbūms. Tas bija vecs, liels A4 izmēra albūms ar mīkstu, pūkainu, zilu apdari. Uz vāka pašā vidū bija zeltīts attēls, bet man vairs nav ne jausmas, kas tas bija par attēlu. Bet albūms bija grezns un man ļoti žēl, ka man tā vairs nav.
Tur bija daudz, daudz vecu melnbalto fotogrāfiju no Durbes laikiem un dažas vēlākas, krāsainas, kur jau parādījās mans pusbrālis savā izlaidumā, absolūti gay un ar labāko diplomu visā skolā.
Tad parādījos arī es blakus mātei, maza un apaļīga, sarkanā vasaras kleitiņā. Mātei bija tā briesmīgā astoņdesmito gadu pūdeļa frizūra un man - īsas, gaišas sprogas. Vispār mani vaibsti sāk ar gadiem arvien vairāk sāk atgādināt viņējos un smaids man vienmēr bijis no viņas. Tas ir, kad viņai vēl nebija izpuvuši zobi.
Pirmais septembris skolā. Man mugurā bija balta, kruzuļaina kleita un baltas zeķubikses un es toreiz ciest nevarēju ne to kleitu, ne tās zeķubikses, tas bija tik stīvi un neērti. Tad vēl bildes no klases ekskursijām, kur man bija krāsaina pufaika un līdzās citiem bērniem es izskatījos slimīga, vārga un man nebija smaida. Tur bildēs bija arī Ieva un Elīna. Ieva bija skaista kā Sniegbaltīte un man uz viņu bija crush visu sākumskolas laiku. Elīna nebija skaista, bet man vienmēr šķitis, ka viņa mēģināja ar mani draudzēties.
Bet man pietrūkst to bilžu no Durbes laikiem. Vecmāmiņa ar māsām bērnībā, visām trim brīnišķīgi, gari, cirtaini mati kā mazām laumiņām. Vecmāmiņa savā kāzu dienā, vēlāk jau kā nopietna bet sirsnīga skolotāja tumšā, lietišķā apģērbā, ar brillēm tumšā rāmī un augstpapēžu kurpēm kājās. Bildes no teātra uzvedumiem skolā, ēteriski skaistas kā sapnis vasaras naktī. Māte un viņas māsas, Ziemassvētki, kartupeļu novākšana un pludmale ar vecmodīgiem peldkostīmiem.
Albūms vēlāk tika aizvests uz Jūrmalu un nodots glabāšanā Paijai. Kad viņa nomira, man nācās ilgi dīkt, līdz dabūju to savā glabāšanā. Tas bija tā, it kā tas nebūtu mans un tā nebūtu mana ģimene tur, tajās vecajās bildēs. Varbūt viņiem mana interese par to likās neveselīga un nevēlama, iespējams. |
|