Aizkadrs no 2009.gada Venēcijas biennales.nu es vairs nespēju īsti aptvert,kas man tajā visā tik ļoti piesaistīja.Bet raksts vienā žurnālā bija ļoti aizraujoši uzrakstīts,autor bija teiksim tā augsti patiesi un tai pat laikā rafinēti izteicies par savu ideju spēlēt kalnu pakājē klavieres.mūzika izmantota mākslā no pilnīgi citas puses. aizmirstot par instrumentu vērtību, par atkaņošanos,par jebkādu mūziķa domāšanu.atstājot tikai savu ilūzijas prieku un vērojumu par to,kas notiek šeit un tagad.atļaujot dabai sabojāt un gūt no tā kādu ekstāzi.nja.nebiju aizdomājusies.pēdējais,kas jau man likās kolosāli bija grupas moo? vai kā nu tie,kas intrumentālisti,tādi ļoti patiesi.kā komūna muzicējoša bija koncertējuši uz salas brīvā dabā un skatītāji bija daudz tālāk un tvēra skaņu.bet arī tas nebija true,jo tas bija mūziķu priekšnesums un,lai kāda būtu improvizācija un mākslas smaka,tomēr tur netika ne riskēts ne kā...divas pilnīgi nodalāmas kategorijas.Regnārs pieder drīzāk pie vizuālistiem.
lidojumam labs laiks
pretvējā