Ticēt skaistajam.
Sep. 13th, 2015 | 10:40 pm
Šodien devos pabraukt ar riteni. Garastāvoklis nekāds, nomākts. Vienkārši piespiedu sevi pabraukt, paskatīties, kā cilvēki dzīvo.
Braucu pāri dambim, kad redzu, ka upes krastā kāda sieviete noliek zemē maisiņu un it kā taisās peldēties. Ārā rudens, +20C, visi staigā jakās un džemperos. Vienā mierā viņa atbrīvojās no virsdrēbēm un palika tikai sarkanā peldkostīma augšiņā un melnās biksītēs un iebrida ūdenī. Sākumā līdz ceļgaliem, tad mirkli apradusi ar ūdeni, iebrida līdz gurniem. Vecums grūti nosakāms, domāju, 35-40 gadi, ar skaistu augumu, plakanu vēderu un melniem matiem, kas atraisīti krita pāri pleciem. Ar rokām viņa saslapināja sev vēderu un tad, spērusi vēl pāris soļus pa akmeņaino upes gultni, ienira upes brūnajā straumē. Viņas augums slīdēja zem ūdens vairākus metrus, līdz melnie mati beidzot parādījās skatienam. Viņas kustībās jautās pārliecība un dabiskums. Sākumā peldēja brasā, bet pēc tam kaut kādā dīvainā sunīšveida stilā ar ātrām kustībām. Papeldējusi metrus 10 pret straumi, viņa lēnām atgriezās krastā. Stāvot ūdenī līdz ceļgaliem, viņa ļāvās rudenīgajai saulei un vējam. Varēju iztēloties, kā ūdens straumītes tek pa viņas ķermeni lejup un pamazām sasilst. Pēc maza brītiņa, viņa atkal ienira upē un atkārtoja to pašu. Un pēc tam vēl reizi.
Stāvēju mirkļa pārsteigts un skatījos. Priekš manis tas bija neaprakstāmi skaisti. No viņas plūda tāds miers, dabiskums, pārliecība, spēks.
Kad viņa beidzot devās krastā, viņa nesteidzīgi ietinās dvielī, vispirms noslaukot rokas un ķermeņa augšdaļu. Pēc tam noliecās, lai izspiestu ūdeni no matiem, vēlāk satinot tos dvielī. Viņas kustībās nebija ne mazākās steigas. Šķita, ka viņa pieņēma apstākļus kādi tie bija, - un viņa bija daļa no šīs vides, no šī rudens, no šīs upes. Pēc tam vēlreiz ietinās dvielī un iebrida līdz potītēm ūdenī ar termokrūzi rokās, - pāris minūtes parunāja ar, šķiet, kaimiņieni, kas bija pienākusi klāt, pēc tam, pagriežoties ar muguru pret nejaušajiem vērotājiem, novilka peldkostīma augšdaļu, uzvilka krekliņu un ietinās brūnā džemperī. Sakravāja mantiņas un devās mājup.
Uz dambja stāvēju es. Emocionāli sagrauts, gandrīz zaudējis ticību skaistajam un dabiskajam. Apdedzinājies. Nomākts. Redzētais man bija kā malks svaiga gaisa. Vēl tomēr eksistē īstas sievietes, kuras spēj aizraut. Es apbrīnoju viņas nosvērtību, dabiskumu. Viņā nebija ne kripatas kaprīžu, nervozitātes, sīkumainības. Viņa neprasīja un negaidīja.
Gribēju pienākt viņai klāt un pateikties par iedvesmu dzīvot. Nesaprastu. Droši vien redzēja, kā es skatos un, iespējams, padomāja ko sliktu. Lai nu kā, es jutos pateicīgs, ka varēju būt daļa no šī mirkļa. Kaut varētu to neaizmirst.
Braucu pāri dambim, kad redzu, ka upes krastā kāda sieviete noliek zemē maisiņu un it kā taisās peldēties. Ārā rudens, +20C, visi staigā jakās un džemperos. Vienā mierā viņa atbrīvojās no virsdrēbēm un palika tikai sarkanā peldkostīma augšiņā un melnās biksītēs un iebrida ūdenī. Sākumā līdz ceļgaliem, tad mirkli apradusi ar ūdeni, iebrida līdz gurniem. Vecums grūti nosakāms, domāju, 35-40 gadi, ar skaistu augumu, plakanu vēderu un melniem matiem, kas atraisīti krita pāri pleciem. Ar rokām viņa saslapināja sev vēderu un tad, spērusi vēl pāris soļus pa akmeņaino upes gultni, ienira upes brūnajā straumē. Viņas augums slīdēja zem ūdens vairākus metrus, līdz melnie mati beidzot parādījās skatienam. Viņas kustībās jautās pārliecība un dabiskums. Sākumā peldēja brasā, bet pēc tam kaut kādā dīvainā sunīšveida stilā ar ātrām kustībām. Papeldējusi metrus 10 pret straumi, viņa lēnām atgriezās krastā. Stāvot ūdenī līdz ceļgaliem, viņa ļāvās rudenīgajai saulei un vējam. Varēju iztēloties, kā ūdens straumītes tek pa viņas ķermeni lejup un pamazām sasilst. Pēc maza brītiņa, viņa atkal ienira upē un atkārtoja to pašu. Un pēc tam vēl reizi.
Stāvēju mirkļa pārsteigts un skatījos. Priekš manis tas bija neaprakstāmi skaisti. No viņas plūda tāds miers, dabiskums, pārliecība, spēks.
Kad viņa beidzot devās krastā, viņa nesteidzīgi ietinās dvielī, vispirms noslaukot rokas un ķermeņa augšdaļu. Pēc tam noliecās, lai izspiestu ūdeni no matiem, vēlāk satinot tos dvielī. Viņas kustībās nebija ne mazākās steigas. Šķita, ka viņa pieņēma apstākļus kādi tie bija, - un viņa bija daļa no šīs vides, no šī rudens, no šīs upes. Pēc tam vēlreiz ietinās dvielī un iebrida līdz potītēm ūdenī ar termokrūzi rokās, - pāris minūtes parunāja ar, šķiet, kaimiņieni, kas bija pienākusi klāt, pēc tam, pagriežoties ar muguru pret nejaušajiem vērotājiem, novilka peldkostīma augšdaļu, uzvilka krekliņu un ietinās brūnā džemperī. Sakravāja mantiņas un devās mājup.
Uz dambja stāvēju es. Emocionāli sagrauts, gandrīz zaudējis ticību skaistajam un dabiskajam. Apdedzinājies. Nomākts. Redzētais man bija kā malks svaiga gaisa. Vēl tomēr eksistē īstas sievietes, kuras spēj aizraut. Es apbrīnoju viņas nosvērtību, dabiskumu. Viņā nebija ne kripatas kaprīžu, nervozitātes, sīkumainības. Viņa neprasīja un negaidīja.
Gribēju pienākt viņai klāt un pateikties par iedvesmu dzīvot. Nesaprastu. Droši vien redzēja, kā es skatos un, iespējams, padomāja ko sliktu. Lai nu kā, es jutos pateicīgs, ka varēju būt daļa no šī mirkļa. Kaut varētu to neaizmirst.