ceļš uz trešajām debesīm - uz nepasakāmo

1:34am: čax
Sievas

Tā kā rokā vēstule bez markas,
Stundām sēdu stacijā jau es
Tur, kur sievas, milzīgas kā barkas,
Savus kurvjus smaidot garām nes.

Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,
Meitenēm, nosūkājis (1?) džess,
Jūtu atkal sevī prieku traku,
Redzot tādas īstas sievietes.

Nez uz kādu nolādētu miestu,
Kur pat velns no garlaicības spļauj,
Viņas brauks, lai rītu jau ar sviestu
Atpakaļ tās vilciens Rīgā rauj.

Viņu kājas,ziloniskās kājas,
Kur tās uzkāpj, smagi virsū min:
Akmeņi zem viņām elpot stājas,
Koka trepes tik vairs čīkstēt zin.

Žēl, ka Verharns(2) lielais savu sirdi
Uzvilkt neprata līdz brīdim šim.
Kā viņš atkal pamielotu dzirdi
Pie šīm kājām, kuras ejot dim!

Un cik smagi sievu lielās gūžas
Līgojas un reibina kā rums
Tur, kur durvīs ļaudis drusku grūžas,
Kur uz trepēm pakāpiens kāds glums.

Viņu balsis skan kā trakas taures,
Kuras dzirdot ģībtu dzejnieks Tīks(3).
Tās pat vecim kaisli sirdī aurēs,
Lai tas vēlreiz dzīvē mīlas tvīkst.

Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,
Meitenēm, ko nosūkājis džess,
Jūtu atkal sevī prieku traku,
Redzot tādas īstas sievietes.

(1? šo vietu es un affettamente nesaprotam, pakomentējiet, kāds, please;
(2) Emile Verhaeren (21 May 1855 – 27 November 1916) was a Belgian poet who wrote in the French language, and one of the chief founders of the school of Symbolism;
(3) Johann Ludwig Tieck (* 31. Mai 1773 in Berlin; † 28. April 1853 ebenda) war ein deutscher Dichter, Schriftsteller, Herausgeber und Übersetzer der Romantik.

1:40am: emo-lettre d'amour
Dārgais draugs!

Paldies par tavu mēstuli. Tu neapsveici mani dzimšanas dienā. Es tev nemaz to nepārmetu.

Arī es neesmu tev atbildējis ilgi. Gada beigās vienmēr ir daudz visādu darīšanu (lielu un mazu), tāpēc agrāk uzrakstīt tev negribēju. Es neatradu tev laiku.

Ak. Laiks rit tik ātri.

Vai, Dieviņ, ko darīšu?
Jau bērziem baltas lapas!
Jau paliku pērnrudeni,
Vēl palikšu šorudeni.

Latvijā šogad agra vasara. Jau pēc Kintijām nokusa sniegs. T.i. 18. febr., stulbeni. Gregoriāņu stils.

Pirms Lieldienām noplauka pūpoli, izdīga sīpoli, sākās histērisks pavasaris, ortega i gasets. la rebelion de las masas. nedzimušās.

Mans vectēvs kādreiz teica:

"Ja sniegs nokūst no lapām, sākas pavasars, kas visiem sirdis slimas dar'."

Viņš "aizgāja" pavasarī. Ar sirdi.

Lieki piebilst, viņš vairs neatgriezās. Labi, ka tā. Ko mēs ar viņu bez sirds darītu?

Vectēva mutē klabēja protēzes un tīra patiesība: pirms dažām dienām uznāca tik spēcīgs atkusnis, ka mani piemeklēja viegla sirdslēkme.

Tagad Latvijas laukus vairs neklāj dziļš sniegs, bet Daugavā un jūŗā arī vairs nav ledus. Jūŗa saulrieta staros izskatās kā viskijs bez ledus. Nesalst. Tādā laikā man negibas sēdēt istabā, klausīties Latvijas Radio 2, kurināt naidu, dzert viskiju un rakstīt tev šo vēstuli. Es tomēr piespiežos. Pie sienas. Mani piespiež. Sirds. Apziņa. Tikko pieklauvēja mana nedzimusī masa. Mēs nekad neiesim slidot, jo viņa ir nemateriāla.

Vecie ir notinušies pie radiem Uz permu. Jau pirms trim mēnešiem pieprasīja vīzu. Esmu palicis viens. Tāds liktenis. Skumji. Beidzot varu (..) istabā. Neiedziļināsimies detaļās. Varu (..) arī vannas istabā.

Drīz būs arī Vasarsvētki. Vecie, apskatījušies Permas āres, kalnus un lejas, būs atpakaļ. Mamma un nedzimusī masa sagādās mielastu. Tētis nolaidīs no kājas egli. Varbūt atnāks arī Jāņa māte. Bieži redzu viņu sapņos. Jāni.

Katru gadu mēs simboliski apglabājam nedzimušo masu. Vasarsvētki mūsu ģimenē vienmēr ir bijuši skumji. Rituālas bēres.

Atlīgos saulgrieži. Pēc Jāņiem man sāksies maniakālā depresija. Tad vairs neko negribēsies. Dzeršu ripas. Bet augustā, ja depresija pāries, es piestrādāšu, kamēr vēl nav aizbraukuši visi tūristi un jumts. Dienā es būšu vadonis pa vecpilsētu, bet naktīs es rakstīšu dzeju blāķiem, viens, apdolbījies, kails, izmisīgi kaukdams, par nedzimušo masu, dienā redzētajām studentēm un studentiem no Suomālijas un Buolīvijas. Noteikti nekad man neizdoties iemācīties ne suomāliski, ne buolivāriski. Man trūkst pašdisciplīnas. Es nekad nesapratīšu, ko nozīmē šie vārdi, kas laiku pa laikam izskan mitrajā sapnī: "Ugudanbayn Ingriisku waxay duqayn xagga hawada ah ku baabi'iyen xarumihii Sayidka.". Sistemātiskas studijas nogalina garu.

Taisnību sakot, jau tagad gaidu (pacietīgi) nākamo ziemu, kad varēšu ietīties skaistajās Permas segās. Vasara kretinē. Tad mēs slidosim. Es Latvijā, bet tu - man blakus, domās, la main dans la main.

Vēl es tev pastāstīšu par vienu, manuprāt, drausmīgu atgadījumu. Vai atceries manas kursabiedrenes Ēriku un Andru? Decembra sākumā viņas izšķīrās. Arī es biju klāt. Tur gāja dramatiski. Bija liela kaušanās un raudāšana. Puņķi un asaras. Tagad viņas dzīvošot Krasnojarskas apgabalā aiz Polārā loka. Katra savā loka pusē. Over the rainbow. Es nekad viņas vairs neredzēšu. Jā, bet vai arī tu gadījumā netaisies šķirties? Es ļoti uz to ceru. Tad varbūt man vajadzēs braukt uz Suomāliju tevi mierināt ar šampūnu, šampanieti un šampinjoniem.

Tas nebūt nav viss. Tomēr turpmāk centīšos rakstīt īsāk. Pasveicini savus partnerus un masu. Dzimušo. Sveicienus sūta arī Permas tēvocis Женька un vecāki, kas domā, ka es pārāk ilgi aizņemu datoru. Pretekļi.

Tavs Ēmonds. Mīlu. Neatrakstīsi, nositīšu.