Es mīlu šodienas laiku! Nē, nopietni. Tīk silts. Beizdot!!! yuppiiii. :)
Beidzot atklāju skriešanas sezonu ārā. Eh, bija jau aizmirsies, cik tas ir forši. Un nav nemaz auksti īsajos šortos. yuppiii 2.
Stulbais mp4 atpakaļceļā izlādējās, bet tas manu prieku nesabojāja. Vai es neesmu pozitīva šodien?
Ā jā, atklāju arī fizziņu dzeršananas sezonu ārpus telpām. hi hi hi. cherry, cherry, cherry pop. Nu bet līdz skriešanai jau biju skaidrā. :D

Man nav pavasara depresija, man ir pavasara prieks! yuppiii 3. :) Ceru, ka ar Jums visiem ir tāpat.

Pareizi! Sāra atgriežas Prison Break!!! Iedomājieties? Nu varbūt arī neidomājieties kā tas mani priecē. :D Ai, neņemiet galvā manas-lielās Prison Break fanes, stulbās piezīmes. :D Man tikai gribējās parādīt, ka man ir tik daudz prieki pēdējā laikā. Un nobeigšu ar vienu...

yuppiii 4. :D

Vinnijs Pūks iet pa taciņu un ēd maizīti. Pretī nāk Sivēns.
- Ei Pūk, uzcienā mani arī ar maizīti.
- Tā nav maizīte, tā ir smalkmaizīte.
- Nu uzcienā mani ar smalkmaizīti.
- Tā nav smalkmaizīte, tā ir būlciņa.
- Nu uzcienā mani ar būlciņu.
- Atšujies cūka. Pats tu nezini, ko gribi!

:D

Es pēdējā laikā esmu domājusi, kāpēc, patiesībā tik daudz kas, pasaulē notiek negodīgi. Vai pasaulei ir jābūt līdzsvarā un visi nevar būt laimīgi? Vai negatīvajām lietām jābūt tik pat kā daudz kā labajām, lai kopā iznāktu nulle? Kā ķīmijā. Atceros no 8. klases reakcijām kaut ko tādu.
Nu padomājiet paši...
Kaut kur kāda meitene izmisīgi vēlās sev garus matus, bet nekādi nesanāk tādus izaudzēt, kamēr kaut kur citur, kāda garu, skaistu matu īpašniece nogriž sev bobu, jo tā tagad ir stilīgi un Rihannai arī tāds ir.

Kāds skolnieks pamostas no rīta, nu baigi nāk miegs šim un viņš izdomā, ka varētu pirmo stundu paņemt brīvu, bet kaut kur citur kāds aizguļas, kaut gan tieši šodien viņš nevarēja kavēt darbu. Varbūt viņš tādēļ pat var zaudēt darbu. (nu labi, es varbūt nedaudz dramatizēju)

Un kā ar jaukiem pāriem, kuri mīl viens otru un vēlētos radīt ģimeni, respektīvi-bērnus, bet dažu apstākļu dēļ tas nav iespējams. Bet tajā pašā laikā kāda bezatbildīga sieviete uztaisa jau 2. abortu.

Saprotu, ka piemēri nav gluži vienlīdzīgi, bet nu es ceru, ka sapratāt domu.
Laikam jau visa mana filozofija ir izskaidrojama ar veco labo teicienu, ka pasaulē jau nekas nav godīgi, bet mani tomēr interesē, kāpēc tā ir? Liekas, ka ja visi cilvēki būtu laimīgi, tad pasaulei tas būtu par smagu. Daudzi paēdot paliek laimīgāki, reizē arī smagāki, tad jau laikam laime ir smaga un nelaimei tas jākompensē.
Ko var darīt lietas labā? Piedodiet, bet atrisinājuma man nav, diemžēl. Es tikai nekādā gadījumā nebiju domājusi nosodīt tos, kas vēlas radikāli mainīt frizūru vai nobastot stundiņu (pasarg Dies'). :D
Mums tikai atliek dzīvot un viss, kā velvienā vecā-labā tecienā, notiks tā kā tam jānotiek. Jābauda tie mirkļi, kad tavi svari ir sasvērušies vairāk uz to happy pusi. :) Bet neko citu jau mēs regulēt neveram...

Atcerējos, ka te piereģistrējos (bišku muļķibu jau vajag manam nopietnajam ierakstam). :D Un parlasījusi savu uber-gudro 1. ierakstu,izdomāju, ka laikam jauzraksta kaut kas sakarīgāks.
Tā nu es nolēmu, ka varētu pamatot, kāpēc esmu šeit, jo blogošana vairs nav pēdējais modes kliedziens.
Nu nevarētu teikt, ka esmu garlaikota persona, kas grib padalīties ar saviem iekšējiem pārdzīvojumiem ar dotoru. Nea, es te nerakstīšu neko sevišķi dvēselisku un personisku, bet tas tik un tā būs par mani, jo tā jau tomēr ir mana dienasgrāmata.
Patiesībā man ir konkrēts mērķis dzīvē. Pagaidām diezgan slepens. Slepens, jo neesmu par to nevienam īpaši stāstījusi un skaļi plānojusi. Nezinu, varbūt bail, ka nepiepildīsies. Proti, tas mērķis ir tāds, ka, es gribētu kļūt par žurnālisti. Tādu atklāsmi es piedzīvoju nesen, kad vajadzēja dēļ vien skolas darba intervēt cilvēku. Varbūt man palaimējās ar interesantu sarunu biedru, bet es patiešām jutos labi kontaktējoties ar cilvēku un uzdodot jautājumus. Ir interesanti pēc tam izteikt visu, ko dzirdēji, ar saviem vārdiem. Es sapratu, ka varu kaut ko radīt un man tas patika. Man patika radīt tēlu citiem par kādu interesantu personību, bet vēl vairāk mani aizrauj doma, ka es varētu kaut ko panākt ar saviem rakstiem. Es domāju ne tikai intervijas, bet arī vienkāršus rakstus, kurus es pati radītu un rakstītu tāpēc, ka man tas šķiet nozīmīgi. Un iedomājoties, ka kāds izlasītu to, ko esmu uzrakstījusi un nodomātu: "Velns, viņai tiešām taisnība," man jau liek justies gandarītai par rakstiem, kuri vēl nav tapuši, bet ceru, ka taps.
Es gribu iedvesmot un likt aizdomāties cilvēkiem par kaut ko, kas viņiem iespējams nerūp, bet patiesībā vajadzētu. Un es domāju, ka es to varētu izdarīt ar rakstīšanu. Ceru, ka tas neizklausās naivi. Vai varbūt izklausās?
Nu vispār jēga šim garajam monologam bija tāda, ka es gribēju pateikt, ka šeit es praktizēšos rakstīt par to, kas man liekas svarīgs un arī padalīšos arī ar kaut ko no savas dzīves ar tiem, kas lasīs manus, dažreiz ne tik saprātīgos kā šis, tekstus, jo vispār jau man patīk par sevi parunāt. :D Un es ceru, ka kāds vispār lasīs. :D

Tā nu centīšos vairs nepiemirst, ka esmu šeit piereģistrējusies un būt čakla rakstītāja.
Paldies par uzmanību. Lai jums veicas! :) (uz pozitīvas nots beidzu)

Sveki ļautiņi.
Ir pus11 no rīta, svētdiena. Man nenāk miegs un patiesībā arī nav, ko teikt, bet gribējās uztaisīt savu 1. ierakstu. :D

Labi, es beidzu un nākošreiz rakstīšu tad, kad man būs kaut kas sakarīgs sakāms. Kaut gan nevaru to apsolīt. :D