Vai man vēl vajag cibu?
Brālis pazinoja par pārcelšanos uz ārzemēm. Viņa līgava pieminēja, ka viņas vecākiem tas būšot kā zibens no skaidrām debesīm, neesot neko teikusi. Kāda jēga stāstīt kaut ko, kas nav nolemts, tikai lieki satraukties.
Nujā. Tiesa, kas tiesa. Un no otras puses, stāstot tikai to, kas nolemts, faktus, bet nestāstot, par ko daudz domā, par ko raizējies, par ko priecājies sanāk baigi atsevišināties. Kāpēc es gribu stāstīt kaut ko kādai cibaibvai uzdot anonīmu jautājumu cālī, bet ne pajautāt savai mammai? Senām draudzenēm un paziņām, kas jau paspējušas apbērnoties?
Un skatos, kā viens mans cibdraugs saņem uzmundrinošas vestis un praktiskus padomus, kad sadomā pastastit par lietām, par kurām taču parasti nerunā. Nu, piemēram, nesaka priekšniekam.
Tad nu uztaisīju īpaši izvēlēti draugu list Facebook. Jā. Rakstīšu tur vai uz papīra.
Man laikam nevajag cibu.
Bet palasīt gan patīk.
Zīļuks aizmiga man uz muguras sasiets un tagad esmu iestrēgusi. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
