Tas jau bija pirms Ziemassvētkiem, bet notikums tik liels, ka joprojām ieņem manā atmiņā ievērojamu vietu.
Treneris mani vairs nemāca, es tikai eju (nu, vispār biežāk neeju nekā eju) tajā laikā, kad viņš baseinā dzenā sportistus, kā nekā, viņš ir manu ieprecēto radu lokā un pēc tam aizved mani mājās. Bet pēdējo reizi viņš pateica, ka ļoti labi sanāk! Es gandrīz pa burbuli nogāju!
Vispār jau man joprojām nesanāk, kraulā uz labo pusi vēl tā, bet uz kreiso pusi peldot pat visu garo baseinu nesanāk tā forši nopeldēt, es mazliet piekūstu un tad rokas aiziet mazliet ne tā, tad sāku cītīgāk domāt par pareizām kustībām, tad man aizmirstas par kājām, tad cenšos domāt reizē pie kājām un rokām, kas noved pie ritma izjukšanas un aizrīšanās, un nākamajiem pieciem baseiniem vingrinājumu.
Gribētos nākamgad uz baseinu katru nedēļu izrauties. Citādi man pie brasa līdz pensijai netikt. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
