![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šajā kontraktā es pirmo reizi mūžā devos uz Grieķiju. Bildes un komentārus var atrast
Grieķu salas ir kolosālas. Tik dažādas, bet katra kā maza paradīze. Uz Korfu salas ir interesanta daba, piem., var ieraudzīt palmu, priedi un kumelītes augam vienā vietā. Tur ar arī lielisks šopings. Daudz mākslas galeriju, ādas izstrādājumu veikalu un rotaslietu veikalu. Teiši tur es atradu pērļu ausskarus par kādiem vienmēr sapņoju un arī stilīgu rokassprādzi no kaučuka, balta un dzeltena zelta.
Kā jau visur Grieķijā, uz Korfu ir daudz veikaliņu ar grieķu ekoloģisko olīveļļas kosmētiku. Starp citu, Korres produkcija Grieķijā pārdodas katrā aptiekā un maksā smieklīgu naudu. Es pirku Korres produkciju ļoti lielos apjomos un laipnās tantiņas pārdevējas vēl deva man tikpat lielos daudzumos visādu testeru. Par Korres vispār vajadzēs atsevišķu ierakstu uztaisīt.
Uz Korfu es uztaisīju laicīgo tetovējumu. Kādu? Enkuriņu, protams :)
Grieķu virtuve, par spīti maniem priekšstatiem, nav viss tikai trekni gaļas ēdieni. Giross, dolmades un musaka tomēr nav priekš manis, bet teiksim grilēts kalmārs, grieķu salāti, tzatziki un baltvīns ir ideālas pusdienas grieķu tavernā. Grieķu saldumus es pat nepagaršoju, zinu ka tie ir nereāli saldi. Es tomēr nemīlu saldumus tik ļoti.
Santorini ir visromantiskākā, visgleznainākā un visneaizmirstamākā Grieķijas sala. Pirmkārt, tā ir unikāla pēc savas izcelsmes. Agrāk salai bija apaļa forma, taču pēc vulkāna izvirduma 1450. g. p.m.ē. visas salas centrālā daļa nogrima. Daudzi tic, ka tieši tā ir nogrimusī brīnumzeme — Atlantīda. Pašreiz salai ir pusmēness forma. Šādi izskatās sala, kad tai tuvojas uz kuģīša. Pacelties augšā uz galvaspilsētu Firu ir trīs iespējas: ar pacēlāju, braucot uz ēzeļa vai kāpjot karstumā pa nebeidzamiem slideniem pakāpieniem. Tā kā es tur biju vairākkārt, izmēģināju visas trīs opcijas. Secinājums: ļaudis, ņemiet pacēlāju pat nedomājot!
Oia ir slavenākais no Santorini ciemiem. Visur ir mazas, baltas, kā no cukura, mājiņas ar krāsainām durvīm. Ieliņas ir šauras, bizantiešu baznīcas ir visur. Tās rotā zili kupoli un zvaniņi.
Slavenās zilās durvis. Kā uz pastkartēm. Ved uz nekurieni.
Ēzeļi arī ir visur. Tūristi uz tiem var pavizināties, bet pēc savas pieredzes zinu, ka tas ir visai bīstams un nepatīkams pasākums. Jo ēzeļus neviens neved, viņi paši tevi ved kur grib. Mana kolēģe pat nokrita no viena, kad tas izlēma palīst zem kaut kādas auklas, šausmas!
Santorini es biju vairākās ekskursijās, viena no tām noslēdzās skaistā grieķu tavernā, kur spēlēja tradicionālo mūziku un dejoja grieķu dejas. Neizpalika arī trauku sišanas tradīcija :) Viesi ar skaļo "Opā!" meta traukus pie dejotāju kājām. Es arī sasitu pāris.
Tomēr, lai kāda paradīze nebūtu Santorini, mana mīļākā Grieķu sala ir Mikonosa. Zemāk bildē redzama tā saucamā salas "mazā Venēcija".
Mana mīļākā kafejnīca ar krāsainiem spilveniem, garšīgāko frapi un labāko skatu uz vējdzirnavām.
