![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Interesanti cik stipri mainās garšas uztvere ar laiku. Atceros, ka vēl nesen nevarēju iedomāties kā var ēst lakricu. Nu fuj! Želejkončas ir love, bet lakrica nē nē, nekad. Ha! sākām ar krāsainām un pildītām lakricas končiņām, rezultātā tagad tās ir pirmās, ko ieberu maisiņā. Tīri melnās arī gandrīz jau garšo. Hm, traka pasaule. Dīvainākais ir tas, ka man līdz kādiem 16 gadiem absolūti negaršoja ūdens. Dzēru tējas, sulas, kompotus, dajebko tikai ne ūdeni. Kā es tā varēju dzīvot neprasiet. 2 litri mans absolūts minimums tagad. Atceros ka kādreiz nevarēju iedomāties kā var ēst biezpienu, auzu pārslu putru, maizes zupu, olīvas un zilo sieru. Ak, cik naiva es biju - pat dzert kafiju reiz bija neiedomājami! Labi, tīri melno joprojām nedzeru, un arī biezpienam vienmēr kaut ko piejaucu, bet ne par to stāsts. Tagad sēžu prātoju - vai kādreiz pienāks laiks arī kefīram? Vai varbūt ir tādas lietas, kas visu dzīvi tā arī paliek "nekad un ne par ko"? Jautājums jums, draugi - kā mainījās jūsu garšas uztvere? varbūt es aizmirsu ko nosaukt?
P.S. Starp citu, pretējs efekts arī novērojams - kādreiz man garšoja piena šokolāde un krievijas siers. Tagad neēdu ne vienu, ne otru.