Ja man būtu jāiesaka noskatīties tikai divas filmas cilvēkam, kas iepriekš nav redzējis nevienu pašu & pēc tam nevienu vairs neredzēs – ļoti iespējams, ka viena no tām būtu Terenca Malika Thin Red Line.

Otru filmu nevaru pilnīgi droši ieteikt visiem. Varbūt to neesmu vēl redzējis, varbūt tā vēl nav uzņemta.

---

Tā otra varbūt nav Gummo, bet tā noteikti nav pēdējā, ko ieteikt skatīties jebkuram.

Tā vai citādi, tās personāži lielākā daļa ir līdzīgi tam puisim ko pazīstu (pazinu?), kurš ir nedaudz jaunāks par mani, bet beidzis ne vairāk kā 4 klases, kuram nav auto tiesības, bet kurš cieta jau savā nezkurā avārijā, tagad iespējams ir bezsamaņā slimnīcā.

Filma par to, ka Cilvēkam ir dots TIK daudz, bet viņš TIK daudz ražo & tērē negatīvo enerģiju, lai darītu & izplatītu visa veida huiņas.

Filma par ļaunajiem & labajiem gara slimniekiem.

Filma par skumjo, klusējošu pusaugu zēnu, kas kā Jēzus, ar izplestām rokām, uz skrituļdēļa, ar rozā ausu-cepuri brauc cauri posta apsēstai pilsēteles nomalei, kas viens pats spēlē akordeonu publiskajā tualetē; kas iesprostots savā drāšu būrī.

The Hangover (2009)

Pa ilgiem laikiem apmeklēju to kustīgo bilžu māju. Man jau sen, it īpaši pēdējā laikā, lielākā interese kino ir antropoloģisks skatījums uz to kā sabiedrības manifestētāju. Es sevišķi nesatraucos par kadra plāniem, apgaismojumu, scenārija peripetijām & aktieru kopējo ansambli, ja svarīgākais šķiet kultūras konteksts.

Paģiru filma šajā ziņā mani patīkami pārsteidza, kaut šim pārsteigumam biju gatavojies (galu galā, jau aizejot uz to). Man pat ir nojauta, ka savā ziņā amerikāņu kino ir pārvarējis pēdējās desmitgades nosacītu stagnāciju meinstrīma Holivudā. Katrā ziņā šie ieliktie slāņi liecina par labām tendencēm:

1)      beidzot veselīgi tiek pārvarētas tabu tēmas („11.septembra jautājums”, rasu problēma ASV, kā arī mūžīgā ierēdņu(policistu) idolizēšana kā nācijas lepnumu & drošības iemiesojumu). Turpat liekama arī pasmiešanās par jeņķu proletariāta mūsdienu nacionālo mūziku (hip-hopu, r’n’b & popsu).

2)      kā izteikti pozitīva lieta jāmin veselīgs skats uz Jū-Es „mugurkaulu” – pārtikušās vidusšķiras aizkulišu rādīšana. Jau Rachel’s Getting Married parādīja, ka masu publikai tomēr ir tas (intelekta vai uzdrīkstēšanās) potenciāls skatīties aiz American Dream košā priekškara. „Paģirās” tas gan parādās diskrētāk & ļoti aizmaskēti, bet ne mazāk efektīgi – kā dzīve jaukā „zelta būrītī” (un tieksme no tā izrauties). Viena no spēcīgākajām epizodēm ir ballētāja Stjū atvadas(?) no prostitūtas ar ne-patētiski labo sirdi & tik skumjajām acīm.

3)      Vēl viena lieta ir patērētāju kultūras ideālu apspēlēšana. Spēcīgs moments ir tieši nenostāšanās izteiktā pozīcijā (autiņi, šmotkas, smiņķis, silikons, blingi, šampis, hai-fai & kaviārs) vai opozīcijā (tā fanātiski noliedzēji). Bet parādīšana, ka var tā & var arī savādāk – ka svarīgākais ir kas cits. (brīvība, laime & mīlestība – triviāli vārdi, toties skan labi!)

4)      Beidzot sižets ir tik baudāms, lai tā izvešana vien sagādātu interesi; kaut šoreiz pat rezultāts bija izteikti mazsvarīgs. Turklāt ir tik daudz aiz-kadra palikušu epizožu & notikumu, ka tas tikai bagātina & piedod baudāmu dziļuma dimensiju.