Pēdējā laikā jūtos kā viens kara veterāns. Ne tāds parasts vice-irākietis, bet piedzīvojis atklāsmi, ka karš bijis man vienīgajam – pārējie to nemaz nav piedzīvojuši. Vai kas visdrīzāk – tas karš bijis apziņā, galvā, domās, prātā vai vienkārši iekšās. Un tajās iekšās nu lidinās zaudētās/nepiepildītās ilūzijas kā diegā iekārti, mirušu spāru rēgi. Un ārās reti ir zvaigznes, un pat tad tās šķiet skumji pulsējošas nogalinātu zvēru acis.

Vai varbūt tā sajūta ir kā izgājušam pasaules grūtāko datorspēli, kur pēc tam darbība sākas atkal no 0. Pārnesot to kā alegoriju uz dzīvi – sajūta, ka esi riktīgi daudz kam izgājis cauri, esi knapi izsprucis ar pusi dzīvības (no 3), bet tagad saproti, ka tas varbūt bijis tāds mierīgs intro.

Vai arī sajūta, ka esi nobraucis, kaukur pamatīgi lejā, vēl nolicies konkrēti uz pakaļas; un tagad ar to vai pēdām spolē, rokoties arvien dziļāk asfaltā.

Tā nu paliku pie tā, ka jāatrod konkrētāk sava Lieta & sava Vieta. Citādi bedre kļūst dziļāka, bet asfalts mīkstāks nekļūst.