Šorīt sapņos piedalījos 3 pozitīvi-šizīgās epizodēs:

1) Mēs bijām uz kaukādas platformas okeānā, un tad no debesīm krita viena kosmonaute, mazliet iekarstot, ieejot atmosfērā, bet ne ļoti. Cik atceros, tā bija visu laiku skaistākā kosmonaute-astronaute, kas bijusi visumā. Jā, bet virs ūdens viņa uznira jau kā nāra.

2) Ar dažiem kosmo-nāru vērotājiem tikāmies kādā kalnu ciemata viesnīcā. Visi bija lidojuši šurp, bet daļa bija gājusi bojā lidmašīnas avārijā. Naktī mēs staigājām pa to ciematiņu & man bija jāuzmin, kuri ir gājuši bojā, jo tur bija gan maskējušies spoki, gan pavisam dzīvie. Mirušie centās mani apmuļķot ar savām mirušo-viltībām & spoku-jokiem. Piemēram, ievilkt mani pagrabā (pazemē) vai arī pierunāt ieskriet gaļas paviljonā (kautuvē). Tomēr kopumā atmosfēra bija pozitīva, tajā viesnīcā notika pat tāda kā sirsnīga ballīte. Atkal, ja neskaita tos visādus brīžam ciniskos spoku izgājienus.

3) Es/mēs bijām nomaldījušies mežā. Ik pa laikam, galīgi nesaukti virsū uzkrita dažādi ārzemju pensio-tūristi. Bet nevis kaukādi tur mīlīgie japānīši, bet tādi neglīti, kašķīgi persiki. Ļoti uzmācīgi vēloties noskaidrot, cik platas gultas ir tajā viesnīcā, vai džākuzī ir pietiekami karsts ūdens, ko īsti servē vakariņās, vai viņiem ir savs vīna pagrabs & tamlīdzīgi. Cik atceros, aizbēgt no viņiem bija praktiski neiespējami.
Šis pēdējais laikam "uzvaras" dienas kontekstā.