| Ozū abi ar Klintu Īstvudu |
[Oct. 30th, 2009|12:53 am] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Arvo Part | ] |
Mani pārsteidz,
cik daudz kopējā ir Jasujiro Ozū "Tôkyô monogatari" („Tokijas stāsts”,
1953) & Īstvuda "Grand Turino" (2008). Gan abu filmu ritmā, bet it īpaši abu
filmu veco vīru runas stilā, izturēšanās manierē, ārējā izskatā; pat dzīvesgudrajās,
rāmajās nopūtās, skatoties uz ārējās pasaules steigu.
Arī tas, cik
visas tradicionālās kultūras man tomēr ir tuvas, tik labi saprotams, pieņemamas;
tāda dzīvesveida & izturēšanās apveltītas, kas visvairāk būtu pieņemamas man
pašam. |
|
|
| Comments: |
kaut kas mani saista vecos ļaudīs, viņu mierā un nosvērtībā. Pirksti mezglaini, bet gādīgi, nesteidzīgi un silti. Acis blāvas, bet skatiens atklāts un skaidrs. Tas ir fantastiski. Mugura saliekta, kājās asas sāpes, bet miers. Kamēr jaunie vēl naski skraida un plēstin plēš savas tiesas, savas daļas, pa stērbelēm, nopūloties gandrīz bez mitas un visapkārt valda lielais kritizētāja gars. Ir tāda grāmata "Nākamais lielais solis" par kādu vecu vīru un vientulību. Skaisti uzrakstīta. Kā liecība.
piekrītu lielā mērā... paldies par ieteikumu, būs jāpameklē!
| |