kaut kas mani saista vecos ļaudīs, viņu mierā un nosvērtībā. Pirksti mezglaini, bet gādīgi, nesteidzīgi un silti. Acis blāvas, bet skatiens atklāts un skaidrs. Tas ir fantastiski. Mugura saliekta, kājās asas sāpes, bet miers. Kamēr jaunie vēl naski skraida un plēstin plēš savas tiesas, savas daļas, pa stērbelēm, nopūloties gandrīz bez mitas un visapkārt valda lielais kritizētāja gars.
Ir tāda grāmata "Nākamais lielais solis" par kādu vecu vīru un vientulību. Skaisti uzrakstīta. Kā liecība.

(Reply to this) (Thread)

piekrītu lielā mērā...
paldies par ieteikumu, būs jāpameklē!

(Reply to this) (Parent)