atceries mūsu sarunu par apgrūtinājumiem?
lūk, bet Tu jau mani nesaproti, jo man par savējiem būtu jābūt nenormāli priecīgai, vai ne.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es gribētu būt tāda, jā, kurai savas atvases nav apgrūtinājums. man jau tāpat būtu tādas atvases ar kurām kopā iet mežā un celt tur būdu, jau no bērna kājas, vot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šis konkrētais pat nebija par atvasēm;
es domāju, ka tas jau nu toč nav lielākais apgrūtinājums, jo, ja sirds ir vietā, tad cilvēku no bērna izaudzinās pa ļubomu, a pārējais jau no viņa paša atkarīgs.
protams, man jau viegli spriest, kamēr nav pašai, bet.

es vairāk domāju par lietām vispār. par to, kas mūs apgrūtina un ko citi uzskata par likteņa dāvanu un neapšaubāmu bōnusu. viss ir relatīvs.

(Reply to this) (Parent)

bet tas par atvasēm & apgrūtinājumiem bija domāts tā:
ka tu fiziski (materiāli, uzmanības & klātbūtnes ziņā) nespēj savam bērnam dot to, ko viņš patiešām ir pelnījis & ko viņam tik ļoti ļoti vajag!

(Reply to this) (Parent)

ne-e man ir slikta atmiņa uz atslēgvārdiem...

(Reply to this) (Parent)