Tiešām vēlētos būt kā vampīrs, kad varētu uzklupt cilvēkļaudīm, tajā brīdī, kad vēlos, bet pārējā laikā saglabāt baiļpilnas priekšnojautas, ka no satikšanās neizbēgt. Un tad es būtu kā meža zvērs, kas pēkšņi uzrodas ar acīm mirgojot, abām ķepām lēcienā uz priekšu, smaidot, nemirkšķinot & nemulstot par pēkšņo savu klātbūtni. Heh. Pirms tam nosvērt visu jūsējo dvēseļu neto, secināt, ka nav īstais gadalaiks, šeit & tagad; toties labs brīdis būt par radniecīgu vēstnesi kādā no realitātēm....

            Bet tagad pārāk pārtraukti domas skrien katra uz savu pusi rieta un rītausmas pusēs. Nu labi, tumsa, cik nu esi, lai kliedē manu prātu...