| vēstule |
[Mar. 16th, 2009|12:00 pm] |
čāu!
es-nebiju-mājā, jo biju baigākā road tripā. nu zini, tas ritms, ātrums, dejošana benzīntankos, sarkani blāzmojošais haivejs, kas locījās cauri mežiem, tad kā braucot pa odzes grubuļaino muguru, nolijušu ar piķi, ar sounderkeižu hunt royal fonā, tad ar mēnesī fonā aiz loga, kuram priekšējā fonā ir mākoņi kā spīdīgs meža-kažoks, neliels frīkauts kaukur Igaunijas vidienē, visu laiku rokenrols, tik skaļi, ka pašiem ausis džinkst, nav vairs elpas no brēkšanas, plaukstu sišana nenosakāmā ritmā ātrāk par sirdi, ātrāk par ceļastabiņu sprintu gar logiem, tad sniegputenis logā kā esot citās galaktikās, un vēl un vēl, koncerti svešos dzīvokļos astoņos no rīta, divu apresnējušu suņu viepļi izkārušies pa džipa logu, simtiem klasisko skulptūru mežs kā kaukādā vēl neesošas kapsētas pagalmā, apsolītās zemes priekšvakarā, pirms lietus, aiz sniega, zem saules, aizrobežā, pirms briesmīgi sērīga hesīša, pirms mājām, pirms saulrieta, pirms lūziena, kurštā arī nepienāca, pienāca, nebija, palika, trakā prāta mudināts beidzās & tad tikai miers, kura nav, kura nebūs, dzīve uz vientuļas salas kā sapnī, nebūs kur steigties, ja reiz iestrēgsi mūžībā...
bet man tagad jābrauc uz mežu pēc malkas, jo ziemā bez malkas ir diezgan auksti...
ceru, ka Tev iet labi, jo esam dzīvi vispār!
es/pats
|
|
|
