| brīvdienas |
[Jan. 25th, 2009|10:01 pm] |
Manas bezmaz nebeidzamās brīvdienas sākušās gluži kā spirituālu murgu apkvēpušas.
Vakar ap pusnakti izbraukājām visas zināmās slēpošanas trases, visas slēgtas, iznēsēsājāmies pa svaigi greiderēto sniegu, līdz naktssargi nīgri līda ārā no savām būdām un brida mums pakaļ.
Un tad vēl šodiena... kad atbraucu uz laukiem, ieraudzīju veco kaķeni. No lunkanā radījuma tagad palicis tikai kauliņu mētelītis - kā mazs, lēns skeletiņš spoži rakstainā kažociņā. Tad es sēdēju krēslainā virtuvē un skatījos uz kaķeni. Viņa iekatījās man acīs un tajās bija visa tā bezcerība, visas tās dzīves nolemtības skumjas. Viņa neko nelūdza, bet klusējot iz teica to, ko izsaka aizgājēji. To miera sajūtu, pēc kura nav & nekad vairs nebūs jāsteidzas. Man vienmēr ir šķitis, ka dažiem dzīvniekiem piemīt pat lielākas cilvēciskās kvalitātes salīdzinot ar dažu labu divkājaino.
Cauri miglai mēs vedām kaķeni iemidzināt uz ciema nomales vetārsta māju. Tad klusējot atgriezāmies.
Tagad paēdām griķu zupu un dzeram Moskovskaju par dzīvajiem un par aizgājējiem. |
|
|
